Rakstīšana jau ir racionalizēšanas, saprašanas, pašsaprašanās veids. Intervija ar Margaritu Perveņecku

Ar Margaritu Perveņecku sarunājas Guntis Berelis.

Literatūras gada balvai prozā tika nominētas četras grāmatas. Visas – savā starpā ļoti atšķirīgas. Taču tavs Gaetāno Krematoss – tik ļoti atšķirīgs no pārējām, ka bezmaz acīs dūrās bez jebkādas analītiskas optikas. Kā tu pati formulētu šo savu atšķirīgumu?

Īsti kompetenti nevaru atbildēt par pārējo latviešu prozu, jo maz esmu to lasījusi. Īpaši literatūru nepārzinu, es taču ienācu no teātra, dramaturģijas. Manuprāt, krutākais latviešu rakstnieks ir Einfelds. Ļaunākais reālists gandrīz bez ādas – Inga Ābele. Tagad priekšgalā izvirzījusies un pasaulē iziet Inga Žolude. Viņai ir kaut kas ļoti lietišķs, racionāls un vēss. Labi raksta.

Maz lasi? Tādā gadījumā – ja literatūra nemaz tik ļoti neinteresē, kāpēc tu raksti?

Tāpēc, ka nemāku gleznot, rakstīt mūziku, veidot, nevaru būt zinātnieks...

Valodu zina visi – tas nozīmē, ka visi var rakstīt?

(Ļoti ilga pauze) Kad tu atrodies ieslēgts tumšā istabā un meklē izeju, meklē, meklē – un nevari atrast, vienīgā izeja ir rakstīt. Visa esamība kā tumša istaba, kaut kā tā. Kad es rakstu – un kaut ko izdodas uzrakstīt –, es izeju no vienas istabas, bet nokļūstu nākamajā, un tad es atkal meklēju izeju. Tāda bezgalīga virtene. Iziet no šābrīža esamības, no šābrīža apziņas stāvokļa – uz nākamo stāvokli. Nujā, kāpēc es rakstu, kāpēc tieši tā rakstu... Ir tā, ka es domāju bildēs. Varbūt tas arī sasaucas ar to dramaturģiju – tur redzamā darbībā jāiekodē iekšķības vēstījums. Vārds ir sekundārs.

Bet tavā prozā tā nav – tur ir tāda vārdradība un visādi lingvistiski pekstiņi, ka tikai turies. Manuprāt, darbošanās ar valodu tev ir viena no primārajām lietām.

Tas sanāk kaut kā neapzināti...

Iedomājos, varētu būt tāds treniņš – uzrakstīt ārkārtīgi sausi un lakoniski...

Šai sakarā ienāca prātā – kad īrs Bekets sāka rakstīt franciski un viņam jautāja, kālab viņš dzimto angļu mainījis uz franču valodu, Bekets atbildējis, ka svešā valodā esot vieglāk rakstīt absolūti bezpersoniski.

Jā, es arī esmu iedomājusies – ja man būtu jāsāk domāt krievu vai angļu valodā, valodiskās iespējas uzreiz sašaurinātos, bet jāpasaka būtu tas pats, kas valodā, kuru tu pārvaldi pilnībā... Pilnībā fokusēties uz to, ko tu gribi pateikt, bet ar ļoti minimāliem līdzekļiem.

Un atkal man jāsaka, ka Gaetāno Krematosā, gluži pretēji, tev ir līdzekļu pārbagātība – valodiskās ekstravagances, metaforiskās, sižetiskās, galu galā – viss romāns ir viena liela ekstravagance.

Man ļoti gribējās izgleznoties ar vārdiem. Tas droši vien bija atrāviens no dramaturģijas, kur, es jau teicu, vārds nav primārais. Beidzot es varu darīt ar valodu, kas vien ienāk prātā. Bezatbildīgā sprādzienā gleznot ar vārdiem.

Tu pieminēji bildes. Tu tiešām tā dari – iztēlojies ainu un tad to apraksti?

Nē, tomēr tik un tā primārs ir vēstījums, ir svarīgi uzlikt to lokomotīvi uz sliedēm un paģērēt, kur viņai ir jābrauc. Definēt izejas pozīciju. Pa kādiem ceļiem viņa tiks līdz galam – to es nezinu, bet mērķis ir skaidrs. Un tad jau tas tēls pats sāk tevi vest, tu ej viņam līdzi – tas atklājas tikai rakstot, galvā to izdomāt nevar, pēc tam pats brīnies, kas sanācis, ja tu esi gājis viņam līdzi, paļāvies un  uzticējies, viņš ved, bet tai pašā laikā pastāv arī mans uzstādījums, kur es gribēju nokļūt – un nemitīgi ir stīvēšanās, kurš kuru, kā to visu sakoordinēt. No vienas puses, tu ļaujies, no otras – kontrolē, jo tu taču visu pieraksti.

Tu neplāno sižetu – raksti "kā rakstās"? Ļaujies tēlu plūsmai?

Nekā nebij! Teicu – ļaujos, bet plānoju un kontrolēju. Lielākajai daļai savu darbu es zinu vai nu kulminācijas epizodi, vai beigas.

Tātad, sākot Gaetāno Krematosu, tu jau redzēji beidzamās lappuses krāšņo ainu ar spārnveida zariem un liesmojošām granātābolsaulēm?

Jā. Es redzu to bildi, vienu kadru no filmas, bet es nezinu, kam bij jānotiek, lai tas tā beigtos.

Kad tu sāki rakstīt prozu, tu nemēģināji nekam līdzināties? Jauns autors parasti izvēlas sev ja ne gluži elkus, tad vismaz orientierus – sak’, kļūšu par rakstnieku un būšu tāds pat kā viņš.

Saistībā ar Visi koki aizgājuši – noteikti nebija neviena, kam gribēju līdzināties. Biju tik maz lasījusi, ka nezināju, kuram vajadzētu līdzināties. Bija materiāli, kurus būtu varējusi izstrādāt scenārija vai lugas formā, bet biju izbeigusi visas attiecības ar kino un teātra sadarbības vidi, tāpēc pārcēlu tos prozā. Nesen ienāca prātā – ja man prasa, uz kuru rakstnieku esmu greizsirdīga, tad tas varētu būt Lema Solaris. Vēl, ja runā ļoti vispārināti, patīk dienvidamerikāņi – Borhess, Kortāsars.

Ir skaidrs, ka tevi lasīs un novērtēs diezgan maz ļaužu. Tas tevi neaizskar – vai arī ir pilnīgi vienaldzīgi?

Protams, es jau nesen tā paklusām izvaimanājos, ka nevienam neesmu vajadzīga. Bet īstenībā tā nemaz nav – reiz pēc kāda lasījuma pie manis pienāca divas padzīvojušas kundzes, skolotājas, un bezmaz ar mirdzošām sejām stāstīja, ka viņām ļoti patikusi mana stāstu grāmata. Pavisam nesen arī kāda lasītāja teica, ka vairākas reizes esot pārlasījusi pirmo stāstu no Visi koki aizgājuši. Bet man nav tādas atgriezeniskās saiknes ar lasītājiem, lai zinātu, vai kāds ir kaut ko lasījis, ko domā par to – tie ir tikai atsevišķi gadījumi. Teiksim, par Gaetāno Krematosu Facebook’ā kāds jauns zēns uzrakstīja, ka esot pārtraucis spēlēt iesāktu datorspēli, jo lasot manu romānu. Ļoti aizkustināja. Savukārt kāds garīdznieks ļoti poētiskā valodā deva tik trāpīgu un precīzu atbalsi tam vēstījumam, ko gribēju ielikt romānā. Viņš ļoti dziļi to uztvēra. Tas ļoti gandarī.

Zini, taisnību sakot, lasot tavu prozu, rodas iespaids, ka tu domā apmēram tā: rakstu kā gribu – un iepūšat man.

Nē, noteikti nē, tā ir visintīmākā un dziļākā komunikācija – caur grāmatu, caur to vēstījumu, kuru ikdienā, virspusēji saskaroties ar cilvēkiem, nevaru nodot tālāk. Varu sakrāt un ielikt grāmatā – un, kad lasītājs paņem to grāmatu, mēs satiekamies.

Bet kā tas sasaucas ar sākumā teikto? Tumša telpa, no kuras tu meklē izeju – tā taču tāda tīri egoistiska, uz sevi vērsta nodarbošanās. Turpretī tagad – tu tomēr darini vēstījumu, ar kura palīdzību tu satiecies ar lasītāju.

Tas nenonāk pretrunā. Tās taču ir vienas monētas divas puses.

Tātad Gaetāno Krematoss sākās ar beigu bildi. Bet izdomātā pasaule, kurai ir sava loģika, savas likumsakarības, arī sava lingvistika – tu viņu racionāli konstruēji? Būvēji no klucīšiem?

Es rakstu ārkārtīgi lēni, pareizāk sakot, nevis lēni, bet reti. Ilgi akumulēju – dzīvi un pieredzi, un vēl tas, ka gribu izvilkt kaut kādu konceptu vai esenci, bet vai konstruēju – liekas, ka nē. Ar ko esmu saskārusies, ko esmu piedzīvojusi, transformēju mazliet citā formā, citā līmenī.

Transformē nevis to, ko izlasi, bet to, ko esi pieredzējusi? Nesen runāju ar Juri Zvirgzdiņu, kurš skaidri un gaiši pateica – grāmatas rada grāmatas, izlasītais ir tikpat svarīgs kā pieredzētais, ja ne vēl svarīgāks.

Ne jau tikai grāmatas. Plašākā nozīmē – ģeniāls mākslas darbs spēj satricināt visdziļākos iekšējos slāņus, ne parasta dzīve.

Mēs atkal atgriežamies pie jautājuma par orientieriem literatūrā un faktora, kas tevi padarījis tik atšķirīgu.

Kafka... Borhess... Boriss Viāns... Platonovs... Mišimas Zelta templis, tas – ļoti... Vispār fascinē japāņu kultūra.

Nu, lūk, nonācām pie Viāna un Platonova – es pat teiktu, ka šo abu autoru klātbūtne kaut kādā mērā izskaidro tavu atšķirīgumu. Lasot romānu, man brīdi pa brīdim uznira asociācija ar kādu senu un ārkārtīgi daudznozīmīgu simbolu – čūsku, kas rij savu asti. Un, protams, ar jautājumu – kas paliks pāri, kad čūska sevi būs apēdusi? Hekatons, kurš nodīrā pats sev miesu un dodas transcendentālā ceļojumā. Caurulīte, kas iesūc sevī absolūti visu un rada totāla tukšuma mākslas darbu. Stikla mākslinieks Gaetāno, kurš caur caurulīti izpūš pats sevi. Galu galā – arī melnais caurums, kādā pārvēršas Atmata. Kaut kas sevi iznīcina un tiecas pārvērsties bezgalīgi mazā punktā.

(Ilga pauze, gaiss vibrē no saspringtām pārdomām)

Aizrunājos greizi?

Nē... Tu aizrunājies līdz manai psihiskajai diagnozei. Kaut kā pašiznīcinos. Visu laiku gaidu, kad varēšu tikt prom.

Bet, protams, var būt vēl nākamais solis – bezgalīgi mazais punkts ir uzkrājis bezgalīgi lielo enerģiju, seko eksplozija un rodas pasaule pavisam citā kvalitātē.

Tas arī sasaucas ar izejas meklēšanu – pāreja citā līmenī.

Pirms mūsu sarunas tu atsūtīji tekstiņu ar pārdomām par savu romānu. Cita starpā tur rakstīts, ka romāns vēsta "par ilgām pēc absolūtā skaistuma šī vārda visplašākajā nozīmē (mākslas, mīlas, dieva, Visuma, virsapziņas...)". Romānu rakstot, tu tiešām domāji par ilgām, par absolūto skaistumu?

Jā.

Rakstīšanas process tev ir piepūle, smags darbs?

Kad lokomotīve labi uzstādīta uz sliedēm un tiek pagriezts kloķis, tad notiek pats no sevis. Piepūle ir sākt... ierasties uz treniņu.

Vari iedomāties savu ideālo lasītāju?

Vientuļnieks, pētnieks...

...kurš dzīvo cellē, tumšā istabā...

...kurš arī meklē, viņš nevis pārliecinās par savu zināšanu pareizību, bet paņem kaut ko un skatās – tas ir nesaprotams, tas ir interesants. Tāds rotaļnieks. Tāds, kuram mans darbs dotu impulsu pašam fantazēt tālāk un dziļāk.

Manuprāt, tavas prozas ideālais lasītājs būtu cilvēks, kurš no literatūras nekā nejēdz, kurš dzīvojis ārpus visiem kontekstiem, kuram lasītāja pieredze nav radījusi nekādus priekšstatus un aizspriedumus – kurš brīvi ļautos tavam tekstam, nevis saskatītu vai meklētu tajā sakritības ar viņam jau zināmo. Šai sakarā – tev nav bail kļūt nesaprotamai?

Vistrakāk būtu zaudēt kontaktu pašai ar sevi. Bet rakstīšana jau ir tas racionalizēšanas, saprašanas, pašsaprašanās veids.

Tomēr rezultāts itin nemaz nav racionāls. Literatūru varam iedomāties kā teritoriju, kurai ir tāds centrālais apgabals. Tajā atrodas teksti, kurus visi lasa un, galvenais, visi saprot. Un – šai teritorijai ir robeža. Pie pašām literatūras robežām atrodas teksti, kas provocē, mulsina un par kuriem lasītājs jautā: „Vai tad tā vispār ir literatūra?” Viņpus robežas sākas bezjēgas vārdu bieķēzis. Bet vienmēr ir teksti, kas rada šo jautājumu, šo robežsituācijas apjausmu. Lasot tavus darbus, ir sajūta, ka tu mīti pie pašas robežas, raksti un nemitīgi sev jautā – vai tas vispār kaut kas ir?

Man pašai interesē tie robežstāvokļi, tas mutējošais segments starp divām sugām. Man literatūra kā tāda neinteresē, man interesanti ir pētīt. Nu, kas ir aiz tā horizonta. Mēģinu uziet savā apziņā to robežu, pēc kuras es ar savu nožēlojamo prātiņu vairs neko nespēju izkontrolēt.

Ne velti Gaetāno Krematosa beigu galā vieta ierādīta melnā cauruma matērijai...

Jā, lasu puslīdz populārzinātniskā valodā sarakstītās grāmatas par fiziku, lasu, uzsūcu, bet nemāku artikulēt, ko izlasu. Piemēram, Planka temperatūras un izmēri, kur viss kaut kā pārtop kvantu putās, ir tā robežjosla, kur izbeidz darboties skolā mācītie fizikas likumi un sākas pilnīgi cita pasaule ar saviem likumiem – un, ja cilvēks tur nokļūst un to visu pieredz, viņš to nespētu pastāstīt. Gadu lasīju Rodžera Penrouza grāmatu The Road to Reality – tās eksaktās struktūras ir tik fascinējošas, tāds prāta skaistums, tik apbrīnojami – man nav tādu spēju, lai to saprastu un izteiktu. Bet tik un tā traki interesē visas tās matemātiskās un fizikālās struktūras. Gribu integrēt tās savos būvķermeņos – savos rakstu darbos. Tur baigi vēl jālasa, jāpārlasa, jākonspektē.

Dzejnieki ir cilvēki, kuriem pietrūcis iztēles, lai kļūtu par matemātiķiem?

Nezinu... Jā, izcili matemātiķi ir niknākie dzejnieki. Jo matemātika taču ir tāda māksla un dzeja... Kā to paņemt un integrēt literatūrā... Rīmena ģeometrijas plaknes, Calabi Yau sešdimensiju modeļi – kā lineārā stāstījumā ielikt šīs lietas, kā šo linearitāti saliekt citā modelī?

Kāda tev pašai attieksme pret uzrakstīto?

Brīdis, kad biju pabeigusi Gaetāno Krematosu, bija manas dzīves kulminācija, maksimālais, uz ko es biju spējīga. Caur to tumšo istabu – pāriešana nākamajā pakāpē, katrs nākamais darbs taču ir pāriešana tālāk. Varbūt tagad varu atskatīties ar smaidu, bet tajā brīdī manā mikroevolūcijā tā bija augstākā attīstības pakāpe.

Patlaban kaut kas tev top?

Netop. Bail. Ir kaut kādas nolādētās mūža tēmas, bet bail ķerties klāt. Nezinu, pat negribu zināt, kādā formā to pierakstīt. Stāstā – it kā vienkāršāk iejūgties mazā apjoma dēļ, bet romānā bail iejūgties uz vairākiem gadiem, staigāt ar to tēmu, bail no tā procesa. Pēc dabas esmu sprinteris, bet sprinta intensitātē noskriet maratonu un nomirt drīz pēc starta... Nevaru vēl sevi sagatavot. Gribās arī, lai nākamais būtu labāks par iepriekšējo. Vismaz Gaetāno līmenī.