Dzejas dienās, kas šogad visā Latvijā notiks no 8. – 18. Septembrim, viņi būs aicināti ieņemt vietas uz apsūdzēto soliņa Jauno dzejnieku tiesā. Pasākums notiks 16. septembrī pulksten 19 klubā Artelis – gandrīz teātris, seši jaunie autori aizstāvēs savu iekāri uz dzejas rakstīšanu – nodarbi, kuras «atrautība no realitātes» esot pat bīstama un sabiedrības lielākai daļai – nesaprotama. Vai atceraties savu pirmo sastapšanos ar Dzejas dienām skolas laikā?
Artis Ostups. Manā skolā Dzejas dienu nekad nebija. Pat uz to pusi ne, tā ka – man nav atmiņu.
Iveta Ratinīka. Es gan atceros. Tas bija vēl pionieru laikos – Rēzeknē Raiņa parkā bija tāda Raiņa galva. Bijām tērpti baltās blūzītēs un sarkanos kaklautiņos, bet ko mēs tādā paskatā tur ik rudeni runājām, man vairs nav ne jausmas. Katrā ziņā pasākums notika ar apbrīnojamu regularitāti, un Raiņa galva man vēl joprojām reizēm tā…
Arvis Viguls. Es mācījos skolā laikā, kad vairs neviens neko nespieda. Noteikti kaut kas notika, taču mani tas neinteresēja. Pirmās atmiņas par Dzejas dienām ir Rīgā, kad pats, vēl skolā mācīdamies, biju atbraucis uz galvaspilsētu – Literārās akadēmijas pasākumā Botāniskajā dārzā vajadzēja lasīt dzeju. Vidusskolā, kad pats jau rakstīju, aicināju uz skolu pazīstamus dzejniekus.
Jautājums Ivetai. Kā tu māci Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolēniem “mīlēt Raini”?
I.R. Manuprāt, Rainis ir viens no tiem autoriem, kas bērniem atsit gribēšanu lasīt dzeju vispār. Rainis vienkārši nav viņu vecuma kategorija. Ik septembri es ar bērniem vazājos pa visu Rīgu pa Dzejas dienām. Šogad man ir jauns «iesaukums», un mani mazie ekonomisti – gribi vai negribi – sāks mīlēt dzeju. No normāla vienas dienas pasākuma Dzejas dienas ir izvērtušās par mēnesi ilgu pasākumu sēriju, kas savos apjomos pat ir šausminoša. Vai tiešām dzeju nevarētu mīlēt arī pavasarī vai kādā citā sezonā?
A.V. Vienu reizi gadā telefons zvana bez apstājas, uzrāda nepazīstamus numurus. Uzmanība, protams, ir patīkama, bet to vajadzētu sadozēt.
I.R. Dzejnieku paaudzei vecumā no piecdesmit un uz augšu sāp, ka viņus Dzejas dienās neatceras. Ir vārdi, kurus ekspluatē katrā pasākumā, un ir tādi, kuri paši jūtas baigie dzejnieki, bet viņus ir aizmirsusi bez maz vai visa civilizācija. Vienīgais variants, ka tajā gadā, kad ir iznācis grāmatelis, tā autoru tiešām kā tādu govi vadā riņķī visiem rādīt–, skat, kāds izskatās dzīvs dzejnieks!
A.V. Nevar jau kost rokā, kas tevi baro.
I.R. Protams, protams. Ir jau arī forša sajūta.
Kādai, jūsuprāt, būtu jābūt tai dzejnieka un viņa daiļrades saķerei ar auditoriju - ir jāiziet masās vai nav, vai dzeja ir jāiepako vairākumam pievilcīgākā veidā vai nē?
A.V. Mākslīgi neko nevar izdarīt, viss notiek pats par sevi.
I.R. Brīdī, kad esi uzrakstījis savu grāmateli, aizmirsti par to. Tāpat nezināsi, kā to skolā vai kur citur interpretē. Tādēļ – nav lielas nozīmes tam, ko mēs par to domājam.
A.O. Autore nāve.
A.V. Nezinu par tām masām… Man pietiek ar to, kas ir.
A.O. Man drīzāk ir pienākums pret sevi – nerakstīt sliktus darbus. Sabiedrība ir abstrakts jēdziens, tāpēc grūti runāt par autora attiecībām ar to. Es labāk sašaurinu, piemēram, man varbūt ir svarīgāk, ko Arvis domā par to, ko es rakstu, vai vēl kāds. Ko domā tā pārējā supermazā daļa, kas manu dzeju izlasa, nav pats būtiskākais.
Šajā kontekstā – kāda ambīcija ir jūsu izdotie dzejas krājumi?
I.R. Kāda gan ambīcija var būt dzejas krājumam? Ja tā pa smuko – tu poētiski pārvērtē savu pagātni - , ja vienkārši… Feini, ja kāds šajā dzejoļu secībā saskata vēstījumu. Ja ne, Dievs ar viņu. Nu pantiņi par to, kā mani visi nemīl. Puišiem droši vien ir citādi, mēs visi atšķiramies.
A.V. Sākot no kaut kāda laika, es jau mērķtiecīgi zināju, ka jāgaida, kad būs pietiekami daudz tekstu, lai sanāktu grāmata. Ar pirmo grāmatu it kā tiec oficiāli pasludināts par dzejnieku.
I.R. Jā, sabiedrībā uzreiz mainās attieksme, pat, ja neviens to grāmatu īsti nav lasījis.
A.V. Grāmata ir iespēja iziet mazliet tālāk.
A.O. Ar grāmatu kaut kas tiek pierādīts. Tas nav tā, ka individuāli uzraksti dzejoli un ej gulēt. Tev viņu jāsakārto, jāpielabo, un, ja to vari tā forši izdarīt, tad tu kaut ko māki dzejas laukā.
A.V. Tā ir arī atbildība, jo pēc tam jādomā par nākamo krājumu.
Vai šo Dzejas dienu sauklis – Dzeja, nepadodies! – ir kādā ziņā tuvs jūsu iekšējai laika izjūtai?
A.V. Nezinu, kāpēc tas būtu jāsaka.
A.O. It kā mēs būtu kādā agonijā! Tā ir kā attaisnošanās, implicīti pateikts, ka dzeja ir kaut kādā ziņā apdraudēta.
I.R. Nav nemaz tā apdraudēta, jo tie paši skolas bērni taču čupām raksta visvisādas lietiņas. Cita lieta, ka literatūras kritika ir beigusi pastāvēt, līdz ar to varbūt apdraudēta ir dzejas kvalitāte. Ne jau pati dzeja kā tradīcija.
A.V. Manuprāt, ir jāveido citāda – veselīgāka attieksme pret dzeju. Šobrīd tas «nepadodies» ir vērsts uz nostalģisku atskatu uz pagātni. Uz mani tas neattiecas, es nepieredzēju to laiku, kad autori pieredzēja lielo popularitātes vilni. Varbūt vienīgi traumatiskā pieredze, skatoties fotogrāfijas, kur bars cilvēku klausās, piemēram, Ziedonī.
Jūs tā negribētu?
A.V. Es, nē.
I.R. Neviens jau no mums arī negaida, ka mēs veselai paaudzei «čakarēsim» smadzenes, uzspiedīsim kādas klišejas vai tamlīdzīgi. Dzeja kļūst aizvien elitārāka.
A.V. Jā, elitārāka. Padomju laikā rakstītajā dzejā var just, ka tā ir mērķēta masām.
I.R. Mēs rakstām apmēram kādiem simts cilvēkiem. Dzeja ir balstīta ironijā, uz zīmēm, kas saprotamas tādiem pašiem kā tu.
A.O. Ne jau visi ironizē.
I.R. Bet, ja man ir jātaisnojas radiniekiem, ka man neiet tik slikti kā manam literārajam varonim… Viņi ir tā paaudze, kas tekstu saprot burtiski. Priecājaties, ja nerakstāt par tādām lietām kā nāve un miršana. Bet rakstāt jau arī jūs.
A.O. Var rakstīt par nāvi kā notikušu faktu. Es tā daru.
I.R. Jā, man arī ir tāda rindiņa «Todien es nomiru.»
A.V. Tas ir interesanti, kā mazo pāri nodarījumu caur dzejoli padarīt globālu, vispārinātu. Bet laikam tas nav godīgi.
I.R. Tas ir pat ļoti godīgi. Ja caur tavu tekstu savu ciešanu gadījumos cieš arī citi, ir forši. Šādos gadījumos smejos par Kornēliju Apškrūmu un viņas Kapusvētku izlasēm. Dzeja ir ļoti neviendabīga. Mēs, salīdzinoši jaunie, esam viena čupa, un tantes, kas trīsdesmit grāmatas laiž augšā savā stilā, cita.
A.O. Ja nav totalitārisms, ir grūti kaut ko globālu uztaisīt. Visiem ir viena sāpe.
I.R. Pret ko tad cīnīties ar tekstu? Pret ekonomisko krīzi?
A.V. Kāpēc vispār tekstam par vai pret kaut ko ir jācīnās?
I.R. No literatūras vēstures – jo vairāk spiež, jo vairāk attīstās. Tagad pa lielam spiež tikai tas, ka nav, kas izdod un nav kur drukāt.
Varbūt Dzejas dienu sauklis kaut kādā mērā varētu akcentēt arī dzejotāju skaita sarukšanu?
A.V. Manuprāt, tas ir konstants lielums.
I.R. Raksta čupām un pat par daudz. Varbūt lielai daļai būtu jāsaka – nē, zaķīt, neraksti gan.
A.V. Normālā situācijā arī dzejas lasītāji ir konstants lielums.
I.R. Ja neesi kādu nogalinājis, pārgulējis ar slavenu ļautiņu vai sastrādājis kādas citas ķezas, ar kurām var kļūt interesants sabiedrībai, neizdosies izkļūt ārā no sava šaurā lasītāju loka. Tā īsti nemaz nepastāv grāmatu bīdīšana normālā veidā. Mazā ziņa par kādas grāmatas iznākšanu pilnīgi pazūd ikdienas ziņu gūzmā.
Varbūt jāmeklē jaunas formas?
I.R. Uz kleitām rakstīsim pantiņus? Nu var jau…
A.V. Mēs parasti runājam par dzeju, kurā jābūt kaut kādām sāpēm, ciešanām, bet, teiksim, Amerikā ir eksperimentālās valodas dzeja, grafiskā dzeja. Daudz dažādu novirzienu, kas nestrādā uz klasisku tekstu, kuru izlasot, jūtam katarses momentu. Konceptuālā dzeja. Izlasi tikko uzrakstītas grāmatas konceptu un tev viss ir skaidrs, grāmatu nelasot var nolikt plauktā. Tā visa mums nav. Ja arī parādītos, šaurais lasītāju loks to uztvertu ar aizdomām, teiktu, ka tas ir kas mākslīgi sadomāts. Katrā ziņā, es gribētu redzēt dzejniekus, kas mēģina paplašināt to, kas vispār ir dzeja.
Atgriežoties pie Dzejas dienām, kā vērtējat šā gada pasākumu virkni? Pašus dzirdēsim Jauno dzejnieku tiesā.
I.R. Šis pasākums man izraisa tādas…
A.V. Mulsina?
I.R. Nervozas izjūtas. Pasākuma forma ir visnotaļ totalitāra, ja to uztver nopietni. Negribētos to pārvērst par kārtējo balagānu. Ko tad mums var pārmest – ka mēs jūtam nepareizi, ka mēs pierakstām, to ko jūtam, nepareizi? Kur citam kalns, tur mums – rozā zilonis? Skaidrs, beigās pateiks, ka dzejnieku tiesāt nevar, bet, ja nu gadījumā atzīs, ka tomēr var, es būšu pavisam samulsusi.
A.V. Es to neuztveru tik nopietni.
I.R. Kāpēc uztvert sevi kā joka objektu? Vai es āksts, lai vilktu cepurīti galvā? Es, piemēram, saprotu spēles noteikumus pasākumā Ceļojums ar dzejnieku, kur visi slāj pa kādu kultūrvēsturiski mazpazīstamu vietu un ir liels prieks. Manuprāt, tas ir viens no veiksmīgākajiem Dzejas dienu pasākumiem. Šoreiz iesim uz Zaķusalu un Lucavsalu. Tas varētu būt forši.
A.V. Bridīsim pa pļavām, sliktu laikapstākļu gadījumā būs jāvelk gumejnieki.
I.R. Var pacept desas un tā…
Velk uz piknika pusi.
I.R. Jā, bet dzeja, manuprāt, vispār zināmā mērā ir spēlēšanās ar sevi un citiem. Kāpēc iespringt?
Tad jau kādreiz arī to āksta cepurīti var uzvilkt!
I.R. Mans uzdevums šajās pāris nedēļās būs noskaidrot, kurā brīdī pazūd… varbūt mana pašcieņa?
Kuri Dzejas dienu pasākumi pārējiem šķiet saistoši?
A.O. Man vislabāk patika dzejas maratons, šķiet, 2008. gadā. Desmit autori lasīja savu nepublicēto dzeju, un man tas nebija par daudz. Tas, ka pats uzstājos, ir viens, taču ir svarīga arī mana – klausītāja – pieredze. Gribu dzirdēt kaut ko jaunu, labu un daudz.
A.V. Mans ideālais pasākums ir tāds, kurā piedalās autori, kas man patīk, un kur man pašam nav jālasa.
Vai pašmērķis ir piedalīties ar savu jaunāko dzeju?
A.O. Tā pašam interesantāk.
I.R. Tas tā pašcienīgi.
Jūsu mīļākais klausītājs «aci pret aci»?
A.O. Man – nepazīstami cilvēki oficiālajā Dzejas dienu programmā. Es viņus vairs nekad nesatikšu.
A.V. Kad lasu dzeju, parasti neskatos zālē.
I.R. Savus pantiņus – tiešām labāk svešiniekiem. Simpātiju objektiem noteikti grūti lasīt, jo vienā brīdī balstiņa sāk trīcēt.
A.O. Man atkal nāk smiekli. Ja man vajadzētu lasīt, piemēram, tētim, tā būt dīvaina situācija.