2002. gadā Latvijas Nacionālajā operā krievu mecosoprāns Marija Gorcevska tēloja Dorabellu Mocarta operas Cosi fan tutte pirmizrādē, taču vēl pirms tam 2000. gadā viņa piedalījās Opermūzikas svētkos Siguldā - vienā uzvedumā kopā ar Annu Ņetrebko dziedāja Kerubīno lomu Figaro kāzās, kā arī epizodiskas čigāniešu lomas Karmenā. Jau trīs gadus Marija dzīvo Berlīnē, viņa ir brīvmāksliniece, kura sadarbojas ar Eiropas teātriem. Visbiežāk viņu var dzirdēt Berlīnes Valsts operā. Dziedātājas repertuārā - lomas Mocarta, Rosīni, Guno, Verdi, Vāgnera, Musorgska, Čaikovska, Prokofjeva un Stravinska operās.
Latvijas klausītāji dosies uz Siguldu baudīt Jevgeņiju Oņeginu galvenokārt Maijas Kovaļevskas (Tatjana) dēļ, taču ir vērts pievērst uzmanību arī citām balsīm - ne tikai Marijai Gorcevskai (Olga), bet arī Neitanam Ganam (Oņegins) un Jevgeņijam Akimovam (Ļenskis).
Kādas ir jūsu attiecības ar Olgas lomu?
Pirmo reizi šo partiju es dziedāju 2008. gadā Glaindbornas festivālā Anglijā, tur arī sadraudzējos ar Maiju Kovaļevsku. Tas bija Greiema Vika iestudējums, pietiekami tradicionāls. Kopš tā laika mēs ar Maiju sapņojām atkal uzstāties kopā uz vienas skatuves, beidzot mums ir šāda iespēja - Siguldā. Es pazīstu Maijas mammu un vecmāmiņu - ļoti patīkami cilvēki, inteliģenta ģimene.
Runājot par Olgas lomu, jāpiemin vācu režisora un mākslinieka Ahima Freiera Jevgeņijs Oņegins Berlīnes Valsts operā - neordinārs uzvedums, kas Berlīnē izraisīja asas diskusijas. Es atceros izrādes radošās komandas un skatītāju tikšanos - tur pat skatītāji sastrīdējās savā starpā. Vieni kliedza - mēs visu sapratām, mums patika. Citi apgalvoja, ka tā nav māksla, bet ņirgāšanās par operu. Iestudējums bija veidots kā modernais balets - solistu ansamblis ir uz skatuves visu izrādes laiku, un dziedātāji var tēlot, tikai izmantojot plastiku un balss krāsas. Šajā versijā ir jāspēlē kaut kas pavisam cits nekā parasti. Vizuāli tas ir ļoti skaists uzvedums, ar klauniem raksturīgiem dīvainiem tērpiem un grimu. Režisors skaidroja, ka ir ietekmējies no Marka Šagāla. Nākamgad atkal dziedāšu šajā izrādē Berlīnē. Man veicas ar diriģentiem: Glaindbornā Oņegina muzikālais vadītājs bija brīnišķīgs jauns diriģents Vladimirs Jurovskis, savukārt Berlīnē - Daniels Barenboims. Turklāt Berlīnē mani partneri šajā operā bija Rolando Viljasons un Renē Pape.
Jūs jau trīs gadus dzīvojat Berlīnē. Kāpēc izvēlējāties tieši šo pilsētu, nevis Vīni, Parīzi vai Milānu?
Man patīk dažas pilsētas Itālijā, taču tā nav mana valsts. Bieži vien es nespēju sevi asociēt ar cilvēkiem sev apkārt. Es viņus uztveru kā citplanētiešus. Piemēram, franči. Tas nav saistīts ar valodas barjeru - es esmu mācījusies franču valodu, ar to man nav problēmu. Taču tu jūti, ka cilvēkiem ir atšķirīga mīmika, reakcija, žestikulācija, uzvedības maniere. Viss ir pilnīgi cits.
Tā nu ir sanācis, ka pirms trim gadiem man bija noslēgti līgumi ar Berlīnes Komisko operu un Valsts operu un Vācija man piešķīra uzturēšanās atļauju. Es neprātīgi iemīlējos Berlīnē, šī pilsēta man dod enerģiju. Tu pamodies no rīta un jūti, ka notiks kaut kas labs. Es šeit jūtos kā mājās. Te notiek milzum daudz koncertu un izrāžu, kuras būtu vērts apmeklēt katram mūziķim. Māksliniekam ir nepieciešams gūt iespaidus - nevar klausīties tikai pats sevi. Man ir ekstraverta personība, man ir svarīgi uzņemt sevī jaunas emocijas.
Berlīnes Valsts opera ir fenomenāla vieta, kur uzstāties. Tas ir pirmais teātris pēc mana dzimtā Marijas teātra Sanktpēterburgā, kurš manī ir izraisījis tādas jūtas. Es šeit dziedāju gan Olgu Jevgeņijā Oņeginā, gan Dorabellu operā Cosi fan tutte.
Jūsu repertuārā ir arī Vāgners.
Es nekad nespēju iedomāties, ka mani piemeklēs Vāgners. Mana balss nav tipiski vāgneriska, un pirms pārcelšanās uz Berlīni es nerunāju vācu valodā. Es vienmēr biju domājusi, ka Vāgners man ir svešs. Taču man tika izteikts piedāvājums dziedāt Reinas meitas Velgundes lomu Reinas zelta jauniestudējumā, kas ir Berlīnes Valsts operas un Milānas La Scala kopražojums. Man pavērās pavisam jauna pasaule, es esmu sapratusi šo mūziku un iemīlējos tajā. Man bija interesanti vērot, kā ar Vāgneru, ar šo stilu, valodu un izrunu strādā lieli meistari. Reinas zeltu jau parādījām Berlīnē un Milānā. Es dziedāšu arī Dievu mijkrēslī.
Kā jūs raksturotu savu muzikālo amplitūdu? Jūs izpildāt arī reti atskaņotas Mocarta un Rosīni operas.
Īpaša vieta manā repertuārā ir komponistam Džuzepem Sarti. Es cenšos pierādīt, ka viņš ir nepelnīti aizmirsts. Unikāls XVIII gadsimta skaņradis. Tāpat kā daudzi citi viņa kolēģi, Sarti strādāja Pēterburgā, viņš bija imperatora galma komponists. Mans iecienītākais periods - vēlīnais baroks, agrīnais klasicisms. Es gribētu ciešāk pievērsties Hendelim. Mana balss ļauj izpildīt visas šīs koloratūras. Pēdējā laikā atgriežos pie tā, ar ko nodarbojos jaunībā, - pie romantiskās mūzikas.
Labvēlīgākais periods manai balsij ir XVIII gadsimta mūzika, taču dvēsele prasa vēl ko citu. Es dievinu XX gadsimta mūziku, Stravinski, Prokofjevu, Šostakoviču. Es atkal gribētu dziedāt Stravinska operu Dīkdieņa piedzīvojumi.
Kādu vēl mūziku prasa jūsu dvēsele?
Hendeli, Vivaldi, Sarti, Skarlati, Stravinski, Brāmsu. Nesen Maskavā dziedāju Brāmsa Alta rapsodiju - tā ir mana mūzika! No Čaikovska opermūzikas man labi padodas Olga un Poļina. Man patīk klausīties Čaikovska un Šostakoviča simfonijas, Prokofjeva skaņdarbus, taču pašai vairāk tomēr gribas dziedāt Eiropas mūziku.
Vai jūs joprojām uzstājaties arī Marijas teātrī Pēterburgā?
Nē. Tas ir mans dzimtais teātris, kurā kļuvu par solisti 19 gadu vecumā. Tas bija ļoti agrs sākums, jo īpaši zemai balsij, kura parasti nobriest vēlāk. Marijas teātra vadītāja Valērija Gergijeva interešu sfērā dominē operas, kas pieprasa īpaši spēcīgas, jaudīgas balsis, taču man ir citāda balss. Es esmu dziedājusi Briseles operā La Monnaie/De Munt, Madrides Karaliskajā operā Teatro Real, kā arī Boloņā, Lionā un Milānā. Teātris La Scala man vispār nav saprotams, un publika nav saprotama.
Klausītāji Milānā pieraduši paust emocijas rupji un brutāli, viņiem ir augstprātīga attieksme pret māksliniekiem. Taču Reinas zeltu publika uzņēma silti. Tomēr tur visi ļoti apzinās un akcentē savu svarīgumu - ak, mēs esam La Scala! Manī šis teātris nav izraisījis nekādas emocijas.
Pirms deviņiem gadiem piedaloties Cosi fan tutte jauniestudējumā Latvijas Nacionālajā operā, jūs jutāties labāk un ērtāk nekā La Scala?
Jā, daudz labāk! Attiecības bija daudz patīkamākas, es atceros lielisku atmosfēru. Man ir svarīgi, ka pēc mēģinājuma visi izvēlas pavadīt laiku kopā un aiziet vakariņās, nevis kaut kur izklīst. Katrs izjūt šo degsmi. Mēs toreiz bijām teicami sastrādājušies ar dāņu režisoru Kasperu Holtenu (jaunais Londonas Karaliskās operas mākslinieciskais vadītājs. - J. J.). Labvēlīga atmosfēra ir panākumu atslēga, šādos apstākļos katrs var atvērties. Jo kas ir mākslinieks? Tas ir cilvēks, kurš atkailina dvēseli, un tam ir vajadzīga atbilstoša vide un atmosfēra, lai viņš varētu sevi realizēt un dot kaut ko vairāk. Var jau atstrādāt visu, kā pienākas, pareizi nodziedāt savas notis, publika finālā aplaudēs - taču tas nav tas, kā dēļ ir vērts spēlēt teātri.
Katram māksliniekam gadās grūti brīži dzīvē, kad tu vēlies saprast, kā dēļ ir jācieš šīs mokas. Daudziem nākas kaut ko upurēt šīs profesijas un skatuves vārdā. Dažreiz mēs spēlējam izrādi sarežģītai, vienaldzīgai publikai, dāmām briljantos. Es šobrīd nerunāju par aplausiem - tie skan vienmēr, bet gan par klausītāju reakciju, kuru, stāvot uz skatuves, var just ar ādu. Mēs nezinām, kādā noskaņojumā skatītājs ierodas teātrī - varbūt viņam ir depresija un dzīvē viss nenotiek gludi. Cilvēks nāk uz operu, lai saņemtu to, kā viņam pietrūkst dzīvē, - kaut kādas izjūtas, dvēseles kustības, domas. Ja vismaz vienam klausītājam kaut kas mainās apziņā, šis nav bezcerīgi pavadīts vakars - ne viņam pašam, ne mūziķiem.
Kāda ir Berlīnes publika?
Šeit ir apbrīnojama publika. Reiz es atnācu uz Berlīnes Valsts operu paklausīties režisora Dmitrija Čerņakova uzvesto Prokofjeva operu Spēlmanis (galveno sieviešu lomu tajā atveidoja Kristīne Opolais. - J. J.) un biju pārsteigta par skatītāju reakciju. Spēlmanis ir diezgan sarežģīta opera pat krievu klausītājam, tur ir sarežģīta valoda. Čerņakova iestudējums bija satriecošs, pie diriģenta pults bija Daniels Barenboims - šī spēku apvienība vien ir augstākās kvalitātes garantija.
Es vienkārši vēroju skatītāju reakciju, to, kā viņi ieklausās šajā mūzikā. Es jutu, ka viņi domā līdzi, iedziļinās un visu saprot. Tā nebija krievu publika, 90 procentu klausītāju bija vācieši. Vācu skatītājs nav tas, kurš nāk atsēdēt izrādi, jo statuss un prestižs prasa operas apmeklējumu. Viņš pirmām kārtām ir domājošs skatītājs. Dažkārt izskan pārmetumi, ka vācu publika ir pārgudra un visu pārāk dziļi analizē, par visu filozofē, taču mani tas priecē. Man patīk domājoša publika, nevis tikai ekspansīva un dienvidnieciski temperamentīga, kura pēc izrādes skaļi kliedz un skrien pakaļ mūziķiem. Es dodu priekšroku atturīgākam, savaldīgākam klausītājam, kura uztveres balsts ir iedziļināšanās mūzikā.
Jūs uzskatāt sevi par dziedātāju vai par aktrisi?
Par aktrisi. Ir mākslinieki, kuri izcili dzied un tēlo. Citi joprojām uzskata, ka operā var nostāties skatuves vidū, izstiept roku un šādā pozā 15 minūtes brīnišķīgi dziedāt. Es tam nepiekrītu. Man pirmajā vietā ir teātris. Šobrīd daudzi mani kolēģi vienlīdz labi pārvalda gan dramatisko, gan muzikālo meistarību. Tomēr bieži mēs saskaramies ar to, ka publika nepieņem un nesaprot klasikas laikmetīgo lasījumu. Daudzi skatītāji nez kāpēc vēlas redzēt iestudējumus, kādi varētu būt uzvesti XX gadsimta 50. gados un atgādinātu koncertu kostīmos. Man ir svarīga laba režija. Man sagādā prieku darbs ar spēcīgiem režisoriem, pat ja viņi mani piespiež darīt to, kas operdziedātājam it kā nav pieņemts. Es neciešu muļķību uz skatuves, taču tā var izpausties gan klasiskajā, gan mūsdienīgajā interpretācijā. Visu nosaka talants. Taču man negribētos spēlēt kādā vecmodīgā, «sūnainā» izrādē. Es pat nezinu, kā es to darītu. Paldies, ne.
Kurus režisorus jūs varētu izcelt?
Mani sajūsmina Dmitrijs Čerņakovs - es neesmu piedalījusies viņa iestudējumos, taču es ar Mitju draudzējos. Viņš perfekti strādā ar solistiem, katra līnija ir pārdomāta. Nav neviena lieka žesta. Var nepiekrist Dmitrija Čerņakova piedāvātajiem traktējumiem, taču katrs viņa uzvedums ir pārsteidzošs neticami talantīga profesionāļa darbs. Es cenšos sekot līdzi viņa projektiem Eiropā, tas attīsta manu teātra redzējumu, liek domāt un just līdzi. Tās ir izrādes ar augstu emocionālu grādu. Jevgeņijs Oņegins Lielajā teātrī Maskavā, Spēlmanis Berlīnes Valsts operā, Makbets Bastīlijas operā Parīzē, Karmelītu dialogi Bavārijas Valsts operā Minhenē - mani uzrunā visi šie Čerņakova iestudējumi. Nesen Anglijas Nacionālajā operā Londonā viņš uzvedis Simonu Bokanegru.
Man pašai bija interesanti strādāt ar Kaliksto Bieito, kurš tiek uzskatīts par operas huligānu. Viņš manī atklāja ko tādu, ko es pati par sevi nezināju. Es piedalījos divās Kaliksto Bieito izrādēs - Stravinska operā Dīkdieņa piedzīvojumi un Gluka Armīdā. Pirms diviem gadiem Ķelnē dziedāju Gluka operā Orfejs un Eiridīke, kuru uzvedis jauns režisors Johanness Erats, viņš ir bijušais vijolnieks. Šis darbs man ir dārgs, jo mēs tajā esam atraduši kaut ko ļoti svarīgu, un publika bija atsaucīga.
Lielu lomu jūsu karjerā nospēlējis slavenā itāļu mecosoprāna Čečilias Bartoli albums, kuru jūs iegādājāties viesizrāžu laikā Japānā. Kas tas bija par ierakstu?
Tas bija Čečilias Bartoli 1989. gadā izdotais albums ar Rosīni ārijām. Es to noklausījos un sapratu, ka manai balsij padodas visas šīs koloratūras un lēcieni, man arī ir šī tehnika. Es nelielos, sakot, ka spēju dziedāt šo mūziku. Kādam šī tehnika, šī straujā un elastīgā vokālā virtuozitāte padodas grūti. Solistiem ar kustīgu balseni, kas ir dabas dota, tur vispār nav ko darīt - spēja dziedāt koloratūras ir saistīta ar dabisku balss fleksibilitāti. Ticiet man, tas ir elementāri! Taču mums daudz cītīgāk ir jāattīsta plūstoša kantilēna un legato.
Laikā, kad es mācījos Sanktpēterburgā, neviens pasniedzējs nezināja, kā mācīt šīs, piemēram, Rosīni, mūzikas dziedāšanas stilu. Neviens nepārbaudīja manas spējas izpildīt koloratūras, kuras prasa šī mūzika. Visi domāja, ka tas nav iespējams. Pateicoties Čečilias Bartoli diskam, es pati atklāju sevī šīs dotības. Tas man ļoti noderēja - es dziedāju daudz Rosīni mūzikas, taču šobrīd viņš nepieder manu iecienītāko komponistu pulkam. Es studēju Itālijas pilsētā Pezāro notiekošā Rosīni festivāla vasaras akadēmijā pie maestro Alberto Dzedas, viņš ir autoritatīvākais Rosīni mūzikas speciālists. Festivālā Pezāro es nodziedāju vairākas lomas Rosīni un Mocarta operās.
Vai Čečilia Bartoli jums joprojām ir paraugs?
Es viņu cienu, Čečilia Bartoli ir mūziķe, kura demonstrē fenomenālu uzticību profesijai. Mani fascinē viņas albumi ar Vivaldi opusiem, disks Opera proibita ar mūziku, kuru savulaik aizliedza Romas katoļu baznīca, un projekts Sacrificium, kas veltīts kastrātu repertuāram. Taču es esmu diezgan vienaldzīga pret bel canto lielmeistariem Bellīni, Rosīni un Doniceti. Es dziedu viņu mūziku, ja vajag, taču es labprāt to nedarītu. Dziedātājam, kurš ir apguvis Prokofjevu, Šostakoviču, Stravinski, Vāgneru un Brāmsu, visas šīs izskaistinātās bel canto skaņas šķiet tik ļoti samākslotas. Izteiksmīgums pāri visam, virtuozitāte virtuozitātes dēļ - jā, es to saprotu, taču man tas nav tuvs.
Kad sāku strādāt Vācijas teātros un dziedāt vācu valodā, es daudz klausījos Renē Papes ierakstus. Viņš ir fantastisks mūsdienu bass, ar kuru man bija laime dziedāt kopā. Es apbrīnoju Valtraudu Meieri - valdzinošu opermākslas aktrisi. Es vienmēr esmu daudz klausījusies Kiri Te Kanavu, Merilinu Hornu, Džoanu Sazerlendu, Montserratu Kavaljē, Lorēnu Hantu Lībersoni. Šīs balsis spēj aizkustināt, un es arī vēlos aizkustināt cilvēku, kurš sēž zālē. Aizkustināt dziļi, nokļūt līdz pašai būtībai, jo katram no mums ir maska, katrā ir cinisms - vienā vairāk, otrā mazāk, katru nomāc rutīna. Tāpēc man gribas nokļūt līdz cilvēka būtībai un sajust to. Ja es to jūtu, tas mani dara laimīgu. Tie nebūt nav aplausi, drīzāk tas ir klusums, kurā cilvēki klausās mūziku.