Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +20 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 5. augusts
Osvalds, Arvils

Vācu kolekcionāre Jūlija Stošeka: Jebkuram mākslas krājumam vajadzīga sava identitāte

Rīgā atklāta Jūlijas Stošekas jauno mediju mākslas kolekcijas izstāde. Ietekmīgā vācu kolekcionāre un uzņēmēja ekskluzīvā intervijā KDi stāsta, kāpēc pievērsusies nemateriālajai mākslai. "Viss, kas ir efemers un nenotverams, ir mūsu laika zīme," viņa saka

Mana saruna ar Jūliju Stošeku notiek Diseldorfā viņas dibinātajā mākslas centrā Julia Stoschek Collection. Dažas dienas agrāk satiku viņu Londonas galerijā Serpentine, kur tajā laikā tuvojās noslēgumam Marinas Abramovičas performance 512 stundu: Jūlija Stošeka bija atnākusi kopā ar vienu no galvenajiem Ņujorkas Modernās mākslas muzeja MoMA kuratoriem un laikmetīgās mākslas centra MoMA PS1 direktoru Klausu Bīzenbahu, performances telpā pie viņiem atnāca sasveicināties gan pati Marina Abramoviča, gan viens no galerijas Serpentine vadītājiem, par pasaulē aktīvāko, dižāko kuratoru uzskatītais Hanss Ulrihs Obrists. "Es ierados Londonā uz pusotru stundu pa ceļam no Islandes, kur devos, lai iepazītos ar Bjorku," stāsta Jūlija Stošeka.

Viņa ir skaista, enerģiska un veiksmīga jauna sieviete. Jūlija Stošeka kolekcionē nemateriālo mākslu, kuras pamatā ir laiks (time-based art). Laiks ir svarīgs, laiks ir nauda. "Piedāvāju sākt, lai netērētu jūsu laiku. Un manējo arī,"pārliecinoši paziņo Jūlija Stošeka. Jāuzsver, ka mākslā viņa iegulda tikai pašas nopelnītos, nevis mantojumā vai kādā citā veidā iegūtos līdzekļus.

Aktīvā akcionāre

Jūlija Stošeka dzimusi Bavārijas pilsētā Koburgā, kur atrodas viņas ģimenes kompānijas Brose galvenā mītne. 1908. gadā dibinātais uzņēmums Brose ražo automobiļu mehāniskās, elektriskās un elektroniskās sistēmas un detaļas (dzinējus, logu, krēslu un durvju moduļus un regulatorus, slēdžus utt.). Viena trešā daļa jauno automašīnu pasaulē tiek aprīkota vismaz ar vienu Brose ražoto produktu. Koncerna darbības ģeogrāfija ir globāla, tam ir ražotnes Eiropā, Āzijā, Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Darbinieku skaits pārsniedz 22 tūkstošus. Plānotais apgrozījums 2014. gadā ir pieci miljardi eiro. Jūlija Stošeka ir uzņēmuma dibinātāja Maksa Brozes mazmazmeita. Viņas tēvs Mihaels Stošeks ir uzņēmumu grupas Brose priekšsēdētājs. Visas akcijas pieder ģimenes locekļiem.

"Es esmu aktīva akcionāre," sarunā ar KDi saka Jūlija Stošeka. "Es neesmu iesaistīta uzņēmuma operatīvajā vadībā, taču piedalos stratēģijas sapulcēs." Viņa studējusi uzņēmējdarbību un ekonomiku Bambergas Universitātē, kopš 2000. gada dzīvo un strādā Diseldorfā. Veidot savu krājumu Jūliju Stošeku pamudinājusi iepazīšanās ar vienu no ietekmīgākajiem vācu privātkolekcionāriem Haraldu Falkenbergu. Pirmo videodarbu viņa iegādājās 2004. gadā – tas bija jaunā amerikāņu mākslinieka Ārona Janga High Performance (2000), kurš redzams izstādē Rīgā. Viņi iepazinās Ņujorkā, un Ārons Jangs klēpjdatora ekrānā parādīja Jūlijai Stošekai savu video. "Cik tas maksā? Es gribētu to nopirkt," viņa teica. "Es nezinu. Tas taču ir video!" atbildēja mākslinieks.

Pašlaik Jūlijas Stošekas kolekcijā ir 170 mākslinieku 650 darbu: tā ir mediju un videomāksla, kino, instalācijas, performance un fotogrāfija. Uzsvars tiek likts uz jauno mediju mākslu – tā ir galvenā kolekcijas īpašība. 2007. gadā kolekcionāre atklāja savu mākslas centru Julia Stoschek Collection Diseldorfā – renovētā 100 gadu vecā fabrikas ēkā, kas uzmanīgi un ar cieņu (objekts ir iekļauts industriālā mantojuma sarakstā) pārveidota instalāciju un videomākslas eksponēšanai. Tas ir privāts mediju mākslas muzejs: pastāvīgās ekspozīcijas šeit nav, taču tiek rīkotas mākslinieku personālizstādes un kolekcijas skates. 5. septembrī atklāta devītā izstāde – 2012. gada Tērnera balvas laureātes britu mākslinieces Elizabetes Praisas ekspozīcija.

Kolekcijas sākumpunkts – koncepcija

Izstādē Lieliskā performance. Videoinstalācijas un performances no 1996. gada līdz mūsdienām no Jūlijas Stošekas kolekcijas/ High Performance. Time-based Media Art since 1996 from the Julia Stoschek Collection Rīgā skatāmi 14 autoru 26 darbi un astoņu performanču dokumentācijas. Mākslinieku vidū ir Eds Etkinss, Sipriens Gaijārs, Džons Boks, Triša Baga, Fransiss Aliss, Jespers Justs, Klāra Lidena, Pols Čans, Mika Rotenberga, Tobiass Zeļonijs un citi. Izstāde Rīgas mākslas telpā notiek līdz 26. septembrim, to rīko Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Kultūras pārvalde sadarbībā ar Jūlijas Stošekas fondu Diseldorfā un Mākslas un mediju centru ZKM Karlsrūē.

Projekta producente Rīgā ir mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane. Viņa uzsver: "Kolekcionēt nenozīmē tikai pirkt un krāt mākslu. Mūsdienās veidojot kolekciju, ir jāsāk ar koncepciju – ko un kāpēc tu krāj. Tas palīdz to spilgti pieteikt. Skaidri definēta koncepcija kļūst par svarīgu kritēriju. Kolekcionārs vairs nevar vienkārši pateikt: "Man ir viss labākais." Es ceru, ka Jūlija Stošeka var iedvesmot vietējos kolekcionārus paskatīties uz mākslu plašākā kontekstā. Svarīgi, lai kolekcijas kļūtu internacionālākas, jo pārsvarā kolekcionāri Latvijā veido nacionālas kolekcijas. Jūlijai Stošekai vācu mākslinieku darbu ir samērā maz, viņas kolekcijai ir izteikti starptautisks raksturs – tāpēc par to interesējas visā pasaulē."

"Kad es uzzināju par Jūliju Stošeku un viņas koncepciju, kad ieraudzīju kolekciju, es sapratu, ka gribētu, lai viņa vienu vakaru apsēstos blakus mūsu kolekcionāriem un viņi varētu neformālā gaisotnē apspriest, kā tas ir – kolekcionēt faktiski neko. Tas nav priekšmets, tas ir kaut kas netaustāms. Ja nav elektrības – nav nekā. Lūk, tā ir XXI gadsimta kolekcija, un ir cilvēks, kurš tam pilnībā tic. Eiropā es zinu tikai vēl vienu kolekciju ar līdzīgu koncepciju – Thyssen-Bornemisza Art Contemporary/ TBA21 Vīnē," piebilst Inga Šteimane. "Par videomākslu mēdz teikt – to vienmēr var noskatīties internetā, kāpēc mums jāiet uz izstādi, un kāpēc vispār kaut kas tāds ir jāved. Nē, internetā to nobaudīt nevar. Pa īstam tas darbs iedarbojas un atklājas tikai tajā konkrētajā telpā un arhitektūrā, kā mākslinieks to iecerējis, – to iespējams īstenot tikai speciāli iekārtotā izstāžu zālē," apgalvo Inga Šteimane.

Izstāde Lieliskā performance bija iekļauta mūsdienu kultūras foruma Baltā nakts programmā. Baltajā naktī Rīgas mākslas telpā notika divas performances, kuras demonstrēja Marinas Abramovičas studenti – dienvidkorejiešu māksliniece Unhe Hvana (plkst. 20) un itālis Niko Vašellāri (plkst. 22).

4. septembrī izstādi svinīgi atklāja pati Jūlija Stošeka, kura pavisam īsā vizītē pirmo reizi ieradās Latvijā. Intervijas kolekcionāre nesniedz bieži, taču piekrita sarunai ar KDi.

Parasti cilvēki izvēlas kolekcionēt taustāmus priekšmetus – gleznas, zīmējumus, skulptūras, fotogrāfijas, objektus. Kurā brīdī un kādu apsvērumu dēļ jūs sapratāt, ka jūsu pieeja būs citāda, pat radikāla un jūs pievērsīsieties mākslai, kas nav materiāla?

Es nedomāju, ka šī pieeja ir tik radikāla. Es esmu dzimusi 1975. gadā, un es augu, skatoties MTV. Mans tēvs ir menedžeris, taču viņam vienmēr ir paticis fotografēt un filmēt. Mana vecmāmiņa bija aktrise, un ģimenei bija saikne gan ar teātri, gan ar kustīgajām bildēm. Daudzi svarīgi ģimenes mirkļi manā bērnībā un jaunībā tika iemūžināti video – šis formāts man nekad nav bijis svešs. Video ir manas paaudzes medijs, tā ir manas paaudzes māksla. Tāpēc man nebija nekādu šaubu, kādu mākslu es vēlētos kolekcionēt. Mūsu ģimenē es esmu pirmā, kas nodarbojas ar kolekcionēšanu.

Esmu studējusi uzņēmējdarbību un ekonomiku Bambergas Universitātē, pēc tam pārcēlos uz Diseldorfu. Vispirms es centos nodibināt savu mākslas galeriju, un šī pieredze bija ļoti neveiksmīga, jo es pēc būtības neesmu dīlere. Es neko neprotu tirgot. Reiz es mēģināju pārdot zirgu, galu galā es to vienkārši atdevu kādam draugam, teikdama – nevajag neko maksāt, es nevēlos naudu. Mēģināju pārdot automašīnu, un atkal tas bija neveikli: saņēmu mazāk naudas, nekā varēju. Esmu ļoti slikta pārdevēja. Es nespētu tirgot mākslu. Tā es nolēmu atvērt mākslas atbalsta programmu, lai palīdzētu jaunajiem māksliniekiem rīkot nelielas izstādes, izdot katalogus un tā tālāk. Tas bija aptuveni pirms desmit gadiem šeit, Diseldorfā. Jau tolaik sapratu, ka būs labāk, ja es kolekcionēšu un rādīšu mākslu, rūpēšos par to, piedalīšos izstāžu organizēšanā un atbalstīšu māksliniekus, nevis tirgošu viņu darbus.

Esmu izvēlējusies videomākslu, jo manas kolekcijas pamatā ir laikmetīgums (Contemporaneity – angļu val., Zeitgenossenschaft – vācu val.) – tagadnes konstrukcijas un koncepcijas, sava laika klātbūtne vizuālajā mākslā. Veidojot krājumu, es cenšos radīt savas paaudzes sociālās un kulturālās vēstures tēlu – šo koncepciju es allaž paturu prātā. Tas arī izskaidro, kāpēc es kolekcionēju videomākslu – mediju, kura pamatā ir laiks. Es uzskatu, ka digitalizācija un internets ir atnesuši visradikālākās sociālās un kulturālās pārmaiņas, kopš Johans Gūtenbergs radīja grāmatu iespiešanas tehnoloģiju.

Kā jūs atlasāt darbus kolekcijai? Vai tā ir jūsu personiskā izvēle, vai tomēr jūs to veidojat kā muzeja krājumu un jums ir citi profesionāli kritēriji?

Gan viens, gan otrs. Esmu ļoti emocionāls cilvēks, un mana izvēle arī ir emocionāla un personiska. Tajā pašā laikā man ir skaidra koncepcija – pirmkārt, es cenšos novilkt līniju no 60. gadiem līdz mūsdienām. 60. gados meklējami videomākslas pirmsākumi, un es vēlos, lai manā krājumā būtu pārstāvēti gan vēsturiski darbi, gan jauno mākslinieku un uzlecošo talantu veikums.

Otrkārt, es koncentrējos uz šedevriem, taču neesmu ieinteresēta savākt pēc iespējas vairāk skaļu vārdu, lai ar tiem dižotos. Pasaulē ir kolekcijas, kuras izskatās identiski – visās ir vieni un tie paši vārdi, ar to atšķirību, ka kādam kolekcionāram ir viena glezna, otram – cita. Es nedzenos pakaļ zvaigznēm, taču mani interesē šedevri, patiešām izcili darbi. Ja tos nav iespējams dabūt, esmu gatava gaidīt. Es gaidīju septiņus gadus, lai iegādātos Fransisa Alisa darbu Rehearsal – esmu pārliecināta, ka tas ir viņa galvenais šedevrs, un tas ir manā kolekcijā.

Treškārt, es sekoju līdzi mākslinieku daiļradei ilgākā posmā, tādējādi mēs varam parādīt viņu attīstību, sniegt dziļāku ieskatu autoru idejās. Man nevajag 100 darbu no 100 māksliniekiem – es drīzāk gribētu piecus vai desmit darbus no katra mākslinieka, kuru man ir interesanti vērot laika gaitā.

Vai kolekcijā ir nolasāma kāda vienota tēma?

Nē, tematiska fokusa mums nav. Protams, ir tēmas, kurām pieskaras vairāki autori. Mediju māksla bieži ietver institucionālo kritiku, runā par sociālo urbānismu, publisko telpu, vidi, virtuālo realitāti. Agrīnajos videomākslas darbos un performancēs priekšplānā izvirzās cilvēka ķermenis. Vienas kopīgas tēmas mums nav. Šokolādes Ritter Sport ražotājam ir kolekcija, kurai tiek atlasīti dažādi mākslas darbi (gleznas, skulptūras, objekti, grafika) tikai kvadrāta formā – tas ir jautri, un tam ir pamatojums, jo šī firma ražo kvadrātiskas šokolādes. Šī koncepcija padara kolekciju unikālu. Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs jebkuram mākslas krājumam, – sava neatkārtojamā identitāte. Manā kolekcijā uzsvars tiek likts uz mākslu, kuras pamatā ir laika ritējums. Tā ir vienīgā šāda kolekcija Eiropā. Žurnāls ArtInvestor nosaucis manu kolekciju par labāko pasaulē šajā jomā – OK, tas ir vācu izdevums, un es nezinu, cik globāli nozīmīgs ir šis atzinums, taču Eiropā mēs noteikti esam numur viens.

Vai jūsu kolekcijā ir arī performances – ne tikai kā dokumentācija, bet arī kā pats notikums?

Performance un tās vēsture ir ļoti svarīga kolekcijas daļa. Viss, kas ir efemers un nenotverams, ir mūsu laika zīme. Pirms pieciem gadiem mēs rīkojām performancei veltītu izstādi, kuru papildināja 28 mākslinieku performanču programma. Esmu iegādājusies tikai vienu šādu darbu – dueta Allora & Calzadilla (mākslinieki Dženifera Allora un Giljermo Kalsadilja – J. J.) performanci Stop, Repair, Prepare: Variations on Ode to Joy, No. 3 For a Prepared Piano (2008), kuru kā dāvinājumu nodevu Modernās mākslas muzejam MoMA Ņujorkā. Man ir licence, kas ļauj atkārtot šo performanci Diseldorfā. Tas ir fantastisks darbs, kurā savienojas skulptūra un performance: flīģeļa Bechstein korpusā ir izveidots caurums, tajā stāv pianists un spēlē Odu priekam – fragmentu no Ludviga van Bēthovena 9. simfonijas. Mūziķis atrodas iekšā instrumentā, un viņa kreisā roka spēlē to, ko parasti spēlē labā, un otrādi. Turklāt pianistam performances laikā ir jāpārvieto klavieres telpā. Tas viss ir ļoti sarežģīti.

Kas jums palīdz izvēlēties darbus?

Esmu ļoti neatkarīga un neizmantoju mākslas konsultantu pakalpojumus. Nav arī nevienas lielas galerijas, kura man sniegtu padomus. Man ir lieliska komanda, kas strādā mākslas centrā Julia Stoschek Collection Diseldorfā un man palīdz. Mums šeit ir mākslas zinātnieki. Turklāt es pati labi veidoju kontaktus. Es darbojos Tate padomē Londonā, MoMA PS1 direktoru padomē Ņujorkā, Laikmetīgās mākslas institūta KW/Kunst-Werke Berlin garantu biedrībā Berlīnē, Ziemeļreinas-Vestfālenes Mākslas kolekcijas K20 un K21 iepirkumu komitejā Diseldorfā, kā arī Diseldorfas Kunsthalle un Kunstverein padomē un visās pārējās iestādēs, kas šeit ir. Man ir ļoti labas attiecības ar māksliniekiem, kuratoriem un institūcijām. Es aktīvi ceļoju, cenšos skatīties tik daudz, cik vien iespējams. Apmeklēju muzejus, biennāles, izstādes visā pasaulē – trenēju acis un smadzenes, vienmēr mēģinu atklāt ko jaunu.

Māksla ir kļuvusi par visu manu dzīvi. Es nekad nenožēloju, ka esmu nodibinājusi savu kolekciju un fondu. Es joprojām esmu uzņēmēja un strādāju industriālā nozarē, taču nespēju iedomāties savu dzīvi bez mākslas. Man ir vitāli nepieciešami uzturēt kontaktus ar radošiem prātiem, man patīk pavadīt visu dienu diskusijās un sarunās par mākslu, man patīk sadarboties ar autoriem, kuri rada satriecošu mākslu. Iespēja būt tuvu tam visam man ir milzīga dāvana.

Vai skatīties uz Gerharda Rihtera gleznu un skatīties Eda Etkinsa videodarbus ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas? Vai šai pieredzei tomēr ir kas kopīgs?

Es domāju, ka tās ir atšķirīgas lietas. Ja cilvēks muzejā aplūko gleznu, viņš zina, ka jebkurā brīdī var atgriezties un glezna paliek nemainīga. Savukārt videomāksla nepārtraukti mainās, un, kad skatītājs atgriezīsies pie šā darba, viņš redzēs kaut ko citu, piedzīvos kādu citu situāciju. Tā ir pavisam cita uztvere, ja salīdzinām ar glezniecību. Video skatīšanās mēdz būt nogurdinoša, tāpēc mēs cenšamies radīt apmeklētājiem komfortablu vidi – mēs domājam par izstāžu scenogrāfiju, iekārtojam krēslus un soliņus, radām atmosfēru, kas būtu labvēlīga šīs mākslas baudīšanai. Video prasa skatītāja uzmanības koncentrāciju un zināmu piepūli – fizisku, psiholoģisku, emocionālu. Skatīties video ir liels darbs, taču tas spēj sagādāt gandarījumu, un galu galā skatītājs tiek apbalvots.

Daudzi kolekcionāri mēdz pārdot darbus citiem kolēģiem. Vai tas bieži notiek ar mediju mākslu?

Līdz šim neesmu pārdevusi nevienu darbu no sava krājuma. Es joprojām būvēju kolekciju. Teorētiski es varu iedomāties situāciju, ka pie manis griezīsies kāds kolekcionārs un lūgs pārdot viņam darbu, kura viņam pietrūkst – ja, teiksim, viņš veido plašāku kāda mākslinieka daiļrades pārskatu. Taču es neesmu ieinteresēta neko pārdot. Pret mākslu savā kolekcijā es neizturos kā pret investīciju.

Videomākslas darbi nav unikāli, jo tāpat kā grafika un fotogrāfija tiek radīti nevis vienā, bet dažos eksemplāros. Tie nonāk vairākās kolekcijās un muzejos. Vai kolekcionāram grūti ar to samierināties?

Jā, gan fotogrāfijas, gan videomākslas darbi eksistē vairākos eksemplāros – vidēji no trim līdz pieciem. Tie nav unikāli darbi kā gleznas. Tieši tāpēc ir svarīgi veidot spēcīgu kolekciju ar savu raksturu, stilu un identitāti. Nozīmīga ir darbu kombinācija tavā krājumā. Tas nav mans mērķis – vākt tikai unikālus darbus, kas radīti vienā eksemplārā. Es par to pat nedomāju. Tādas mākslas formas kā mūzika un dzeja pieder visiem – neviens nevar pretendēt uz to, lai tās pieder tikai viņam.

Vienīgais Baltijas mākslinieks, kurš ir pārstāvēts jūsu kolekcijā, ir lietuvietis Žilvins Kempins.

Ak jā! Es viņu sev atklāju aptuveni pirms desmit gadiem Ņujorkā. Manā kolekcijā ir Žilvina Kempina burvīgā instalācija White Noise (2007) – viens no viņa šedevriem! Mēs to demonstrējām izstādē Cities of Gold and Mirrors 2011.–2012. gadā. Skatītāji nevarēja saprast, kas tas ir: visiem šķita, ka tā ir videoprojekcija, taču, pienākot tuvāk, viņi dzirdēja plīvojošu videokasešu lenšu šalkoņu. Pavisam nesen viņa jaunākā instalācija Darkroom bija skatāma Ziemeļreinas- Vestfālenes Mākslas kolekcijas muzejā K20 Diseldorfā.

Cik lielā mērā jūs esat ieinteresēta tajā, ko dara mākslinieki Baltijā un Austrumeiropā? Vai viņu darbiem ir izredzes nonākt jūsu uzmanības lokā?

Es esmu ļoti ieinteresēta! Lielākā daļa mākslinieku manā kolekcijā ir amerikāņi un Amerikā dzīvojošie, jo tur mākslas telpa ir daudz plašāka un tur ir visvairāk cilvēku, kuri strādā time-based media art jomā. Taču es esmu ļoti atvērta un vēlos zināt vairāk par to, kas notiek citās valstīs, citos reģionos, jaunās teritorijās. Skatīsimies, kas notiks.

Kā jūs raksturotu savu gaumi? Kas jūs visvairāk piesaista? Kāda māksla spēj jūs savaldzināt?

Man ir jāredz šī māksla, man tā ir jāsajūt. Man nav formulas "kas man var patikt", pēc kuras es vados. Mana kolekcija ir profesionāla. Ja mākslinieku, kurš mani ieinteresējis, pārstāv galerija vai cita institūcija, mēs sākam pārrunas.

Jūsu kolekcijai oficiāli ir tikai septiņi gadi, un jums jau ir teicama starptautiska reputācija. Jūs intensīvi darbojaties visā pasaulē. Pastāstiet, lūdzu, par šīm aktivitātēm.

Jā, starptautiska sadarbība mani ļoti interesē. Tas ļauj iepazīstināt ar kolekciju skatītājus dažādās valstīs, padarīt to pieejamu arvien lielākam cilvēku skaitam. 2008. gadā notika izstāde Viktora Pinčuka mākslas centrā PinchukArtCentre Kijevā – labi, ka mēs to paveicām, pašreizējos apstākļos Ukrainā nekas tāds nebūtu iespējams (toreiz vērienīgais projekts Reina pie Dņepras/Rhine on the Dhipro Kijevā apvienoja trīs notikumus: Jūlijas Stošekas kolekcijas skati, fotogrāfa Andrēasa Gurska izstādi un grupas Kraftwerk koncertu – J. J.). Mums ir laba sadarbība ar Varšavu un Budapeštu. Nākamgad dosimies uz Telavivu, kā arī, iespējams, uz Zviedriju. Es esmu priecīga par izstādi Rīgā – tā ir daļa no lielas ekspozīcijas, kas šogad bija skatāma Mākslas un mediju centra ZKM Mediju muzejā Karlsrūē. Es ceru, ka mums to izdosies parādīt Korejā un Japānā.

Šogad es atbalstīju britu mākslinieka Eda Etkinsa izstādi galerijā Serpentine Sackler Londonā. Viņam ir svarīga vieta manā kolekcijā, Eds Etkinss ir viens no digitālās mākslas līderiem un viens no nozīmīgākajiem jaunajiem māksliniekiem. 2013.–2014. gadā pie mums notika viņa pirmā retrospekcija.

24 filmas no manas kolekcijas pašlaik ir skatāmas Eiropas laikmetīgās mākslas biennālē Manifesta Sanktpēterburgā.

Ieeja visās izstādes, kas notiek muzejā Julia Stoschek Collection Diseldorfā, ir bez maksas. Kā jūs uzturat šo institūciju? Tas ir labdarības žests?

Tā ir mana pārliecība, ka privātkolekcionāram nav jākonkurē ar oficiālajām, publiskajām mākslas institūcijām. Jā, tas ir mecenātisms un filantropija, jo es uzskatu, ka kultūras un mākslas atbalsts ir viens no svarīgākajiem pienākumiem pret sabiedrību. Mēs esam nekomerciāla bezpeļņas organizācija. Varu atklāt, ka savas institūcijas uzturēšana izmaksā daudz dārgāk nekā kolekcijas veidošana. Ja es tikai kolekcionētu mākslu un izstādītu to savās mājās, kur tā nebūtu pieejama publiskai apskatei, tā būtu daudz lielāka un, iespējams, nozīmīgāka kolekcija. Taču neviens to neredzētu! Time-based media art mākslas vēstures kontekstā ir visjaunākais medijs, un es uzskatu, ka man ir jāatbalsta šis mākslas žanrs un mākslinieki, kā arī jānodrošina brīva pieeja šiem darbiem – lai visi skatītāji varētu tos iepazīt.

Kādi mākslas darbi ir jūsu mājās? Vai jums ir gleznas?

Pavisam nedaudz, jo dažreiz man gribas atpūsties, atslābt un attīrīt savu vizuālo uztveri. Mājās man ir gleznas, skulptūras un video. Vārdus nesaukšu, tas ir pārāk privāti. Turklāt darbi visu laiku mainās, tie ir mākslinieki, kuri pārstāvēti kolekcijā.

Kādi ir jūsu kolekcijas attīstības plāni?

Es turpināšu kolekcionēt mediju mākslu. Mēs sekosim līdzi tam, ko dara mākslinieki, kuru darbi jau iekļauti krājumā. Es vienmēr meklēju jaunus autorus. Nostiprināsim starptautisku klātbūtni. Viens no maniem sapņiem ir atvērt mākslas telpu citā pilsētā, citā valstī. Es ļoti gribu uzbūvēt jaunu muzeju. Pašlaik mēs esam bijušajā fabrikas ēkā – tā ir brīnišķīga vieta, tā vienmēr būs mūsu bāze, taču es vēlos izveidot savu sapņu muzeju, uzbūvēt jaunu māju. Man ir vīzija. Ceru, ka pēc desmit gadiem spēšu to īstenot.

Kā jūtas mākslas kolekcionāre XXI gadsimtā?

Lieliski! Pasaulē vēl nekad nav bijis tik daudz kolekcionāru kā pašreiz. Man ir brīnišķīgi kolēģi, Vācijā ir no pieciem līdz desmit profesionāliem kolekcionāriem, kuriem ir savas mākslas institūcijas. Viņi arī strādā starptautiskā mērogā, taču viņiem nav uzsvara uz time-based media art. Savulaik mani visvairāk iespaidoja Haralds Falkenbergs, slavens kolekcionārs no Hamburgas. Viņa mīlestība pret mākslu un entuziasms iedvesmoja mani veidot savu kolekciju. Haralds Falkenbergs šajā jomā ir mans ideāls, viņš mani atbalsta un vienmēr palīdz. Viņš man ir kā tēvs. Nozīmīga personība ir Ingvilda Geca Minhenē. Viņai bija mediju mākslas kolekcija, taču pērn kolekcionāre uzdāvināja to Bavārijai. Pašlaik es esmu vienīgā Vācijā un Eiropā, kura konsekventi kolekcionē mediju mākslu. Es labi jūtos Vācijā, taču vēlos vēl plašāk izvērst starptautiskās aktivitātes – tas arī piešķir kolekcijai īpašu skanējumu un nozīmi, jo kopš paša sākuma mēs neieslēdzamies vienā valstī, bet strādājam globāli. Esmu laimīga atvērt izstādi Rīgā. Kā jūs domājat, vai uz atklāšanu kāds atnāks?

Lieliskā performance

Jūlijas Stošekas kolekcijas izstāde High Performance

Rīgas mākslas telpā 5.–26.IX
www.julia-stoschek-collection.net

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja