Indivīds, pilsonis, latvietis ir apmaldījies pasaules lielajos ceļos un atkal meklē sevi, savu ģimeni, savas gara mantas,» raksta māksliniece Aija Zariņa par savu izstādi «Tēvs» izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā.Ir zīmīgi, ka pirms vienpadsmit gadiem, 2001. gadā ar Aijas Zariņas projektu «Antins» tika atklāta Arsenāla Radošā darbnīca. Muļķītis Antiņš – trešais tēva dēls – vienīgais uzjāja Stikla kalnā un atmodināja dusošo princesi Saulcerīti. Projekts mēģināja iedzīvināt Cilvēka potenciāla kustības (Human Potential Movement) un transpersonālās psiholoģijas praksi, izvirzot «antiņiskus» ētiskos principus kā humānisma ideālu.Kopš 20. gadsimta 90. gadu beigām Aijas Zariņas darbu tēma saistīta ar sabiedrības dzīvi, viņa aicina veidot sabiedrības ideālo modeli – humānu savstarpējas sadraudzības kopienu, kas parādās simboliskās figurālās kompozīcijās. Sabiedrība tiek gleznota kā liela rokās sadevusies ģimene, kurai roku no debesīm pretī pastiepis Tēvs. Tēva metafora ietver ne tikai reliģiozo Dieva vadību. Par garīgo Tēvu valstī, Zariņasprāt, jābūt valsts vadītājam, kuram jāapzinās savas lielās ģimenes – sabiedrības vajadzības.
Aijas Zariņas personālizstāde "Tēvs"
«Tētis. Ģimene. Līdzībās šodien tā ir Latvija. Šodien savu tēti meklē visa Latvijas Ģimene. Pašreiz Latvijai atkal ir vajadzīgs kāds, pie kura stiprās rokas var droši iet. Tāds, kurš nepametīs, tāds, kurš nepievils. Tāds, kura roku savukārt tur un vada Likteņa tētis. Tāds, kurš zina ceļu.Ir pienācis laiks, kad Latvija atkal meklē savu identitāti, savas saknes, savu vēsturi, sevi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.