Nodoms virzīts uz materiāla īpašību atklāšanu, tomēr savā dabiskajā ceļā fizika provocē liriku. Ja principā Dobičina mākslu var raksturot kā izteikti antinaratīvu, tad autora dialogā ar materiālu ir nojaušama dramaturģija. Sākums, vidus un beigas. Kā saka pats autors – „process ir izteikti godīgs”. Strādājot ar alumīniju, autors rada apstākļus – augstu temperatūru, kas iedarbojas uz vielas daļiņu savstarpējās saistības pakāpi. Viela kūst un maina konsistenci. Vielas daļiņas sāk intensīvi pārvietoties, viela burbuļo, pārtrūkst un atkal savienojas. Pēc tam viela tiek pakļauta atdzišanai un daļiņas sastingst. Jauniegūtie alumīnija gabali atrod cits citu iepriekš neplānotā savienojumā. Un te dzimst tā lirika, ko Dobičina darbos tik trāpīgi raksturo mākslas doktore Ruta Čaupova: „Asociatīvi ietilpīga tēlniecisko masu un formu tektonika, suģestējoši ekspresīvas neobrutālisma studijas un vēl nepiedzīvots intonatīvs skaudrums, spriedze, reizēm gandrīz vai sirreāli vitāls dzīvīgums”. Tieši noskaņas skaudrums, kādu autors panāk ar neitrāliem fizikāliem un mehāniskiem procesiem, ar šo procesu iedarbību uz vielu, piešķir viņa mākslai ētisku dimensiju un eksistenciālu skanējumu.
Igors Dobičins. Zeme. Gaiss
Igora Dobičina jaunākie darbi ir abstrakti, procesuāli un tie rodas pētījošā dialogā ar materiālu. Izstādē „Zeme. Gaiss” Dobičins strādā ar alumīniju. Alumīnijs tiek kausēts un pēc tam atstāts sacietēšanai. Jauniegūtie gabali tiek savienoti, beigās tiem pat var būt kāds tēlains nosaukums un efektīga prezentācija, taču šajā procesā nenotiek plānotas ilūzijas veidošana – nerodas stāstoši tēli.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.