Ints Sedlenieks. Portrets

Teātra izrāde visbiežāk ir starpdisciplināras komandas radošs veikums un atbildība. Tādēļ scenogrāfa darbs nav līdz galam pabeigts, kamēr režisora vadībā to nav iedzīvinājuši aktieri, mūziķi vai dejotāji vai kamēr procesā nav piedalījušies skatītāji…Un tomēr – vai scenogrāfija var pastāvēt atsevišķi no iestudējuma? Jā! Inta Sedlenieka izstādē PORTRETS galvenā loma piešķirta tikai scenogrāfijai – telpā, formā, krāsās un gaismās izteiktām idejām un gaisotnei. Izstādes aplūkotājs pats var kļūt reizē par dramaturgu, režisoru, aktieri, mūziķi un skatītāju.Viens no uzskatāmiem un pievilcīgiem scenogrāfa darba rezultātiem ir telpisks makets. Šādi maketi – gluži kā leļļu namiņi – pilda Latvijas teātru darbnīcas, pa kādam nonākot arī Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzeja krājumā.Mūsdienās izrāžu skatuves noformējuma koncepcijas visbiežāk tiek vizualizētas digitālā vidē. Arī šajā izstādē septiņos monitoros mijas un atklājas gan fotogrāfiskas liecības, gan izstādei īpaši veidoti, patstāvīgi mākslas darbi – virtuālas vīzijas par septiņiem dažādu teātru iestudējumiem, kuriem scenogrāfiju veidojis Ints Sedlenieks: M. Mrožeka „Portrets” (Klaipēdas drāmas teātrī, 1990, rež. S. Varns), G. Tabori „Veismanis un Sarkanģīmis” (Dailes teātrī, 1995, rež. J. Grave), G. Gravstrēma „Zāra Leandere” (Dailes teātrī, 1996, rež. J. Streičs), A. Strindberga „Spēle ar uguni” (Dailes teātrī, 1998, rež. Dž. Dž. Džilindžers), V. Šekspīra „Sapnis vasaras naktī” (Ventspils teātrī, 2009, rež. A. Krūmiņš), M. Birzes „Kalmāru konservi” (Alūksnes Tautas teātrī, 2009, rež. D. Bētere), M. Zīverta „Kropļi” (Alūksnes tautas teātrī, 2012, rež. D. Bētere). Izstāde koncentrēti un lakoniski portretē piecdesmitgadnieka Inta Sedlenieka radošā darba dzīvi teātra jomā, vienlaikus piedāvājot gan retrospektīvu atskatu, gan iespēju nonākt tagadnes un nākotnes pasaulē, kur tehnoloģijas attīstās, bet ideju meklējumi, personīgās šaubas un individuālie atklājumi turpinās.