Kopš tā sauktā strīpainā perioda sākuma mākslinieka praksē centrālo vietu ieņem lineāra sistēma – strīpas kā režģis, skelets vai mugurkauls, kas organizē attēla telpu. Šī struktūra nav tikai formāls elements, bet arī domāšanas instruments. Tā ļauj gleznai attīstīties kā konstruktīvai vienībai, kur katra krāsa, plakne un ritms tiek ieviesti secīgā procesā. Vispirms parādās līnija, pēc tam struktūra, tad krāsa, plastika un visbeidzot – telpa brīvībai.
Šajā praksē jūtama grafiskā dizaina disciplīna un strukturālā domāšana, taču tā tiek pārnesta glezniecības laukā. Rezultātā darbi funkcionē kā vizuāli objekti, kas atrodas starp glezniecību, dizainu un konceptuālu konstrukciju. Mākslinieks pats savus darbus raksturo kā produktus – autonomas vizuālas vienības, kurām piemīt gan materiāla klātbūtne, gan idejas skaidrība.
Izstādes nosaukums Faņķiki atklāj arī darbu estētisko dimensiju. Tas atsaucas uz spilgtu, grafisku un dekoratīvu vizuālo kultūru, kur krāsa un ritms rada gandrīz taktilu pieredzi. Tomēr šī šķietamā rotaļīguma slānī slēpjas stingra sistēma – kārtība, kas izslēdz nejaušību. Mākslinieks apzināti distancējas no spontānas vai haotiskas abstrakcijas; viņa gleznas veido kontrolēts process, kurā dekonstrukcija tiek izmantota tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai struktūra saglabātu spriegumu un dzīvīgumu.
Izstāde vienlaikus funkcionē kā pēdējo trīs gadu darbu koncentrēts pārskats, ļaujot ieraudzīt konsekventu vizuālās valodas attīstību. Vidēja formāta akrila gleznas veido vienotu telpisku ritmu, kurā atkārtošanās, variācija un krāsu attiecības rada vizuālu dinamiku.
Faņķiki atklāj mākslinieka personīgo realitāti – pasauli, kas tiek būvēta caur līnijām, ritmiem un tīrām krāsām. Šajā pasaulē glezniecība kļūst par strukturētu pieredzi, kur skatītājs sastopas nevis ar attēlu, bet ar sistēmu, kas vienlaikus ir racionāla un intuitīva. Tieši šajā spriegumā starp konstrukciju un brīvību rodas darbu enerģija.

