Trīs laivā

Aedi dziedāja savas dziesmas, bet nezīmēja un nedejoja. Tēlnieki veidoja figūras, bet nesacerēja par tā mūziku. Dionīsa mistēriju dalībnieki vēl dziedāja un dejoja pēc mītu sižetiem, bet pēc tam teātris aizgāja savu ceļu, bet dziesmas – savu.Bet sadaloties, mākslas neizbēgami izsmēla savu izteiksmes potenciālu. Izsmeļoties pazuda veseli žanri, virzieni. Kā dinozauri, izmira gigantiskie, gausie bruņinieku romāni. Kā raibais, dumjais putns moa, izmira muzikālās rotaļlietas – moteti, kanconas, ričerkari.Bet laiks gāja uz priekšu, prasīja jaunus izteiksmes līdzekļus. Tos nācās meklēt jaunos apvienojumos. No jauna apvienojot teātri ar mūziku, Jakopo Peri radīja operu. Bēthovens apvienoja simfonisko mūziku ar kori, Asafjevs pievienoja kori baletam. Operā „Karš un miers” ievietoti kino fragmenti. Bet Čurļonis eksperimentēja, apvienojot mūziku ar glezniecību. Mūsdienu datoranimācija – tā ir Čurļoņa „mazmeita”. Līdzīgi kā lāzeršovi, kuri pavada, piemēram, Raimonda Ozola vijoli.Mūsdienu un vēl jo vairāk nākotnes māksla – tas ir mākslu apvienojums. Bet tai ir nepieciešama radoša drosme.Māksliniece Tatjana Anufrijeva ne pirmo reizi sper tādu drosmīgu soli. Viņas izstāde 2000. gadā apvienojagleznu sēriju par grupas „Queen” mūziku. Un, lūk, jauns apvienojums. Šajā reizē Tatjanas un viņas talantīgās skolnieces Rolanas gleznas apvienotas ar dzeju – Romena Umana dzejoļiem, kuri uzrakstīti par šīm gleznām un šo gleznu dēļ.Nākotne ir daudz tuvāk, nekā mēs esam pieraduši domāt. Tā gaida jūs izstādē’, grāmatā. Tā var gaidīt jūs ofisā, mājās.Cilvēki, kas spēj skatīties nākotnē, apkārtējiem ir labi redzami jau tagad. Bet vakarējie tā arī paliks vakardienā.J.Muraškovskis