Krasnojarskas, Tomskas, Jeņisejskas un citos apgabalos vēl sastopami no Latvijas vardarbīgi izvestie, 1941. un 1949. gadā uz Sibīriju deportētie bērni, šodien jau sirmgalvji un invalīdi. Viņiem ir nolaupīta ne tikai dzimtene un tuvinieki, pārkrievošanās politika viņiem ir atņēmusi arī dzimto valodu, un daudzi no viņiem vairs nespēj latviski sazināties.
Viņi nav atgriezušies. Mēs nezinām, vai viņi ir zuduši Latvijas tautai un Latvijas zemei uz visiem laikiem. Visu izšķirs “lielā politika”, kas šodien nav prognozējama.
1941.gadā uz ieslodzījuma un nometinājuma vietām Sibīrijā izveda 15 400 Latvijas iedzīvotāju. Starp tiem – 4 000 bērnu. 1949. gada deportācijās izveda vēl 42 000, arī kopā ar bērniem. Viņu visu vaina bija tā, ka viņi dzīvoja uz Latvijas zemes, savas zemes, ko 1940. gadā okupēja PSRS, iznīcinot, pārvietojot un pārkrievojot pamatiedzīvotājus un masveidā iepludinot Latvijā savus pilsoņus.
Ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts, bet 14. jūnija rītausmā sāktā vardarbība nav beigusies. Tā turpinās deportēto ļaužu un viņu pēcnācēju likteņos, sakropļotajos tālākās dzīves pavedienos, bojāgājušo upuru tuvinieku atmiņās. Tā turpinās arī varas un valstu nevērībā pret pārinodarījumu un tā sekām.
Šis noziegums, kas neatšķiras no vācu fašistu zvērībām, joprojām tiek pieklusināts cerībā, ka visi aculiecinieki pēc zināma laika būs miruši. Krievija nevēlas atzīt starptautisko tiesību pārkāpumu, nevēlas atvainoties un atlīdzināt Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarītos morālos un materiālos zaudējumus.
2000. un 2001. gadā filmēšanas grupa veica tūkstošiem kilometru, lai atrastu Sibīrijā palikušos, grūti un sāpīgi viņu sejās lūkoties, viņu stāstus dzirdēt. Sapnis par Dzimteni kļuvis nepiepildāms…
Filmas radošajā komandā: režisore Dzintra Geka, montāžas režisors Armands Zvirbulis, konsultants Ēriks Lanss, operatori Aivars Lubānietis, Igors Tūns, Aleksandrs Demčenko.