Tikpat labi šo gabaliņu varētu iesākt šādi - reiz dzīvoja gruzīns, kuram ļoti laimējās… Viss tālākais pedantiski apstiprinātu mitoloģiju, ka līdz Holivudai var izsisties jebkurš, ja vien esi īstajā laikā un īstajā vietā. Kam citam to zināt, ja ne trīsdesmitgadnieku paaudzei piederīgajam Gelam Babluani, kura filma 13 - šīs nedēļas aktualitāte - ir viņa "Holivudas debija". Proti, ar solīdu budžetu un solīdu zvaigžņu ansambli veidots paša filmas rimeiks. Būtībā Gela Babluani otru reizi nofilmējis savu pilnmetrāžas debijas filmu 13 (Tzameti, 2005), kas izmeta slaidu loku pa pasaules kinofestivāliem un tika ievērota (saņēma balvu) neatkarīgajam kino tik būtiskajā Sandānsas festivālā ASV. Tajā pašā, kur lielo studiju skauti un ietekmīgi ļaudis brauc lūkot potenciālos talantus - jaunas asinis.
Slaktiņš bez zvaigznēm
Talants Gelam nenoliedzami ir. Par to liecina jau viņa pirmā filma 13 - skarbā, līdz krampjainai spriedzei sabiezinātā drāma par riska, azarta un lielas naudas sājo, smacējošo garšu. Atšķirībā no jaunās 13 versijas pirmā Babluani filma bija melnbalta, protams, bez zvaigznēm un, protams, ar perfektu, lakonisku un ļoti mērķtiecīgu dramaturģiju. Lielos vilcienos filmas sižeta līnijas nav mainījušās arī "otrajā variantā" - joprojām tas ir stāsts par jaunu puisi, kuram vajag lielu naudu (motivācija ir ļoti humāna un saprotama - viņa tēvs ir smagi slims) un kurš izmanto pēkšņi pavīdējušo iespēju pie šādas naudas tikt. Viņš "aizņemas" sveša (miruša) cilvēka identitāti, lai piedalītos mīklainā spēlē, kuras likme ir miljoni. Tobrīd puisim Džekam, kuru jaunajā filmā spēlē simpātisks aktieris Sems Reilijs, nav ne jausmas, ka likme ir ne tikai miljoni, bet arī dzīvība - daudzas dzīvības. Kad puisis apjēdz, ka iepinies elitārā, baigā azartspēlē - krievu ruletē, kuras dalībnieki azarta un asins smārda uzkurināto bagātnieku acu priekšā pamazām apslaktē cits citu, viņam likties jau vairs nav kur.
Eksistenciālas šausmas
Viss pārējais, kas risinās šajā spriegajā, eksistenciālas šausmas šķaidošajā filmā, lai paliek neatklāts - filmas intrigai sekot ir interesanti, lai arī režisors ir ļāvies vienai otrai ekstravagancei un atkāpei no pamattēmas. Proti, ja jau viņa filmā ir zvaigznes, teiksim, Mikijs Rurks - cietumnieks ar sadauzītu ģīmi, kuru kastē izzog no apcietinājuma, lai iesaistītu asiņainajā slaktiņā - spēlē, tad šīm zvaigznēm ir nepieciešami "solo numuri". Šādas atraktīvas etīdes, piemēram, Rurkam saspēlējoties ar vēl vienu zvaigzni reperi 50 Cents, novirza uzmanību no filmas galvenās sižetiskās līnijas, proti, vai Džeks paliks dzīvs asiņainajā slaktiņā un vai vispār kāds tajā paliks dzīvs. Šīs atkāpes, iespējams, var būt argumenti apgalvojumiem: re, kā liela nauda un lielas zvaigznes sabojā mazu, skarbu šedevru. Tāds secinājums tomēr uzprasās, ja salīdzinām pirmo filmas 13 versiju - askētisku, melnbaltu - ar otro - pļāpīgāku, krāsainu, zvaigžņotāku, holivudiskāku. Taču, ja nav bijis izdevības redzēt Babluani pirmo filmu, ir pat vienkāršāk un vieglāk. Izvairoties no salīdzinājuma "apgrūtinājuma", šo skarbo trilleri var novērtēt kā atzīstamu un veiksmīgu jauna režisora darbu.
Par veiksmes stāstu - Gela Babluani ir gruzīnu kino klasiķa režisora Temura Babluani dēls, kurš izglītojies un savus pirmos soļus kinorežijā spēris Parīzē. No turienes Holivuda - rokas stiepiena attālumā. Kaut, būsim reālisti, ceļš no askētiskā 13 līdz Holivudas rimeikam Babluani prasīja piecus garus gadus.