Spāņu kinosabiedrība acīmredzot ir tālu no biedriskuma, draudzīguma un nesavtīgas sava tuvākā mīlēšanas, kā jau tas ir «normālā», konkurences saspazmotā vidē. Par to liecina arī pavisam svaigais spāņu Oskara komitejas lēmums - nesūtīt uz šā gada Oskaru Pedro Almodovara filmu Āda, kurā es dzīvoju, bet gan pavisam citu darbu (kara drāmu Melnā maize/Pa Negre). Droši vien Pedro Almodovaram tas bija sāpīgi, gluži tāpat kā līdzīgie pēdējo gadu Spānijas Oskara komitejas lēmumi, ignorējot viņa jaunākās filmas. (Bijuši arī citi laiki, kad uz Oskariem tika sūtīta viena Almodovara filma pēc otras.)
Varbūt temperamentīgajiem spāņiem šķiet, ka 62 gadus vecā vitālā Almodovara personība «presē» un piesedz citus Spānijas talantu asnus, varbūt ir iestājies apnikums no klasiķa... Jo galu galā pēc katras jaunas Almodovara filmas pasaules mediji (tie, kas raksta par labu kino) kā tāds labsajūtā murrājošs kaķis atkārto vienu un to pašu mantriņu: Almodovars - dižākais no dzīvajiem spāņu režisoriem, Almodovars - Amerikas Kinoakadēmijas visvairāk apbalvotais Eiropas režisors, autors, kura darbos harmoniski sakļaujas masu kultūras tvanīgais «lētums» un augstās mākslas smuidrais cēlums. Nu, kaut kā tā. Es arī murminu šo mantru, turklāt Pedro Almodovara filmas - no agrīnajiem 80. gadu darbiem līdz jaunākajai - Āda, kurā es dzīvoju - mani patiesi sajūsmina.
Mīļotā daļas
Ja sākam sadalīt sastāvdaļās mīļoto objektu - jebkura detaļu «vivisekcija» šķitīs pārāk lietišķa un bezkaislīga, turklāt tā neatklās burvības īsto «iemeslu». Protams, Almodovaru (viņa filmas) var mīlēt par momentā atpazīstamo režisora rokrakstu - to žanrisko un stilistisko miksli, kurā kičs un drāma, pat traģēdija nereti iet roku rokā. Viņu var apbrīnot par pilnasinīgajiem un garšīgajiem sieviešu tēliem, kurus Almodovars sarakstījis savu filmu dīvām - aktrisēm. Protams, protams, Penelopei Krusai, kuras vārds ir neizbēgama Almodovara mantriņas sastāvdaļa, - viņš viņu atklāja, atraisīja, par starptautisku zvaigzni padarīja un līdz Oskara nominācijai (par Atgriešanos) noveda. Taču viņam ir arī citas dīvas - izcilas aktrises, kuras gan ir mainījušās Almodovara karjeras laikā. Un tas ir normāli, mūžīgu uzticību Almodovars nav zvērējis nevienai.
Agrā jaunībā, tik tikko ienācis kino no Spānijas mutuļojošās bohēmas un pieticīgā darba telefonu kompānijā, Almodovars strādāja ar Karmenu Mauru, ar viņu arī tapa Sieviete uz nervu sabrukuma robežas, ko oficiāli uzskata par to Almodovara filmu, kas padarīja viņu starptautiski pazīstamu (pateicoties Oskara nominācijai 1989. gadā). Tad Almodovars ar viņu «nāvīgi sastrīdējās», nerunāja līdz pat brīdim, kad nolēma Mauru vēlreiz nofilmēt «mirušās mātes gara» lomā filmā Atgriešanās. Šādi attiecību līkloči - gan bez ekstrēmiem mīlas un naida pavērsieniem - Almodovaru saista arī ar Mariju Paredesu - aktrisi, kura viņa filmās tēlojusi nobriedušas, ietekmīgas dāmas (sk. Viss par manu māti, Augstie papēži u. c.) un kurai Almodovars pēdējā filmā Āda, kurā es dzīvoju iedevis mazu, bet izteiksmīgu pārvaldnieces lomu. 80.-90. gados viņš daudz filmēja ekscentrisko, provokatīvo Viktoriju Avrilu - gan Žana Pola Gotjē kostīmos tērptas apsēstas žurnālistes lomā filmā Kika, gan kā nolaupītu pornozvaigzni, kas iemīlas savā nolaupītājā (Banderass) filmā Atsien mani, sasien mani!. Tomēr Almodovara mūžā galvenā un liktenīgā bijusi pavisam cita sieviete - viņa māte, kuru viņš filmējis epizodiskās kašķīgu māmuļu lomās 80.-90. gadu filmās un kurai veltījis savu šedevru Viss par manu māti.
Atklājums un atriebība
Āda, kurā es dzīvoju Almodovaram ir jauns atradums - skaistā, īpatnējā aktrise Elena Anaja, kura pēc filmas veiksmīgā starta Kannu festivālā (balvu nebija, bet slavinošu atskaņu - bez gala) kļuvusi par intriģējošāko jauno spāņu kinoseju un Almodovara atklājumu. Almodovars apzinās savas spējas un ietekmi - viņa spēkos ir pārvērst aktierus par megazvaigznēm, kas eiropiešiem izdodas ārkārtīgi reti. Viņš arī apzinās savu unikalitāti un art house kino megazvaigznes statusu - Eiropas lielajos festivālos Almodovars izraisa tādu pašu mediju kņadu kā Breds Pits. Tālab noteikti šobrīd Pedro Almodovars ir kreņķīgs - Ādas, kurā es dzīvoju «nenosūtīšana» uz Oskariem patiesi ir spāņu kolēģu «maziska atriebība», kuras svētais dzinulis - skaudība - nav sveša radošiem ļaudīm.
Filmu režisors apzināti ir veidojis kā trilleri - stāstu par plastiskās ķirurģijas ģēniju, mediķi eksperimentētāju dakteri Ledgardu (Antonio Banderass), kura nelegālo medicīnisko eksperimentu dzinulis ir svēta atriebe. Viņš zaudējis sievu, zaudējis meitu - viņa naids fokusējas uz cilvēku, kuru viņš vaino šajos likteņa triecienos. Filmā ir daudz «jau pazīstamā Almodovara», arī viņa iecienītās tēmas - identitātes maiņa (vīrietis/sieviete) -, taču atšķirībā no ekscentriskā, dullā, jauneklīgā Almodovara, kāds viņš ir vairākumā savu filmu, Āda, kurā es dzīvoju ieved tumšu kaislību un noziegumu telpā. Pats Almodovars piekrīt, ka ar katru savu jauno filmu viņš arvien vairāk zaudē optimisma paliekas un kļūst arvien skaudrāks, smeldzīgāks un traģiskāks. Veids, kādā viņš to dara trillerī Āda, kurā es dzīvoju, nodrošina pamatīgu spriedzi un vizuālu baudu acīm - īpaša loma šajā filmā ir arī pasaulslavenās mākslinieces Luīzes Buržuā darbiem.
Antonio Banderasa tikšanās
«Man bija milzīgs pagodinājums pēc 20 gadiem vēlreiz satikties ar manā dzīvē visbūtiskāko režisoru Pedro Almodovaru, turklāt pārliecināties, ka Spānijā joprojām ir brīnišķīgi aktieri un spēcīgs kinematogrāfs,» filmas Āda, kurā es dzīvoju pirmizrādē Kannu festivālā sacīja Holivudā mītošais spāņu aktieris. Banderass (1960) par savu karjeru patiesi var pateikties Almodovara ekscentriskajām, drosmīgajām, negaidītajām 80. gadu traģikomēdijām, kas piesaistīja uzmanību arī jaunajam aktierim. Almodovars nofilmēja jauniņo Banderasu jau savā debijas darbā Kaislību labirints (Labyrinth of Passion, 1982), Iekāres likums (Law of Desire, 1987) - tās visas bija seksuālas, izaicinošas (arī geju) lomas. Par abu sadarbības virsotnēm tiek uzskatīta gan filma Matadors, gan Atsien mani, sasien mani!, kas nostiprināja Banderasa «latino mačo» tēlu un ļāva viņam veidot sekmīgu karjeru Holivudā un arī ģimeni ar Holivudas «iedzimto» - aktrisi Melāniju Grifitu.