Viņš ir dzimis 1983. gadā Ļeņinakanā, Armēnijas PSR teritorijā, un mūs šķir precīzi divdesmit gadu – cilvēka mūžā tas ir teju bezgalīgi daudz. Mūs vieno padomju dzīves pieredzes drumslas un katram cilvēkam šajos platuma grādos zināmās vēsturiskās sabiedriski ģeopolitiskās kataklizmas, kas šo divdesmit gadu vecuma distanci iznīcina. Latvija un Armēnija tagad ir valstis pašas par sevi, Ļeņinakana pārdēvēta par Gjumri un ar padomiju mūs saista vairs tikai atmiņas.
Nekā nebij! – iebilst mans sarunu biedrs: "Padomju sistēma joprojām ir cilvēkos, es katru gadu braucu uz mājām, tas ir, pie radiem uz Armēniju, un redzu, ka viss joprojām turpinās – kukuļošana, blatu sistēma, savējo bīdīšana, milicija stāv uz ielām un masveidā iekasē piečukus par neko, jo tā viņi pelna iztiku un bez tā nevar, jo ir pieraduši tā dzīvot." Man atliek vien skumji piekrist, jo – varbūt mazākā mērogā, bet šis sovetisms ar lozungu "roka rociņu mazgā" arī Latvijā ir tik ērts un aprasts, ka no tā pat negrib tikt vaļā. Taču sarunas par politiku ir neauglīgas, ja negribi pats tajā iesaistīties un kaut ko mainīt, konstatējam unisonā.
Savs stāsts par Paradžanovu
Mūsu Mākslas akadēmijā mākslas zinātnēs izglītotā Aika Karapetjana ģimene izsenis dzīvo Latvijā, savukārt es esmu skolojies Maskavā un vairākkārt tieši padomju ērā ciemojies Armēnijā. Es stāstu Aikam par savu pēdējo lidojumu uz Erevānu svelmainā 1990. gada 20. jūlija naktī, kas notika pasaules kultūrai traģiskos apstākļos – mūsu Rīgas lidmašīnu aizkavēja uz skrejceļa steidzams tranzītreiss no Parīzes, jo dzimtenē tika nogādāts ģeniālā kinorežisora Sergeja Paradžanova līķis – padomju cietumu un lēģeru sistēmu izturējušais režisors mira Francijas klīnikā no mūžīgajā smēķēšanā iemantotā plaušu vēža. Aiks smalkjūtīgi precizē: Paradžanovs ir dzimis Tbilisi Gruzijā, nevis Armēnijā. Uzreiz arī viņam atrodas savs stāsts par Paradžanovu, kurš, protams, bijis ģeniāls kinofantazētājs, taču ar savu milzīgo mākslas ietekmi neglābjami "samaitājis" visu turpmāko armēņu kino. Aiks bijis Armēnijā uz nacionālo filmu festivālu Zelta aprikoze un stāsta: "Gandrīz katrā otrajā filmā es redzu – re, kur kadrs no Granāta krāsas, re, kur epizode no Ašika Keriba, nu var jau, protams, zagt, bet tik tieši… Tas iespaids ir tik mokošs, ka pat armēņu jaunie kinorežisori netiek no Paradžanova ēnas vaļā, un man tās filmas nav interesantas." Jautāju – bet tu pats? Vai tad tev nav bijuši savi elki, skolotāji, autoritātes kinematogrāfā?
Aiks atbild, ka nav gan. Un tūdaļ piemetina: "Pasaulē ir tik daudz izcila kino, ka būtu stulbi ieķerties dažu režijas klasiķu svārku stērbelēs, lai paziņotu, lūk, tie ir mani īstie paraugi mākslā. Mani sajūsmina dažas itāļu neoreālistu filmas, tāpat es varu kaifot par galīgi debilu komercprodukciju, ja tā ir talantīgi uztaisīta, ja tur ir kāda superīga fiška, kuras dēļ var aizmirst visu pārējo draņķi!"
Pilnīgi viens Parīzē
Kad paslavēju Aiku par viņa latviešu valodas stila izjūtu, viņš nemanāmi nosarkst, jo labi zina, ka armēņu akcents ir jūtams, taču tas skan ellīgi šarmanti. Esmu gan drusku šokēts, kad Aiks atklāj, ka līdz 18 gadu vecumam "latviski ņe bum-bum": "Kā citādi, ja es dzīvoju mikrorajonā un gāju krievu skolā, augu kopā ar krievu bērniem. Mājās runājām armēniski, uz ielas ar draugiem krieviski. Kad iestājos Mākslas akadēmijā, ātri apguvu latviešu valodu praksē, vienkārši sarunājoties ar citiem. Nesaprotu, kāda tur problēma. Tas pats bija ar franču valodu: kad ierados Parīzē, vienkārši sāku runāties."
Parīzes periods acīmredzami ir būtisks Karapetjanam, kurš pēc studijām divās Latvijas augstskolās (viņš ieguvis bakalaura grādu mākslas zinātnē Latvijas Mākslas akadēmijā un maģistra grādu audiovizuālajās mākslās Latvijas Kultūras akadēmijā) sajutis totālu depresiju: "Es jutu, ka neesmu nevienam vajadzīgs – ne ar savām filmām, ne kā cilvēks. Parīze vienmēr bija bijusi mans sapnis, un es tiešām par šo pilsētu domāju, kopš sevi atceros, tāpēc, kad radās iespēja gadu studēt Parīzes ESEC kinorežiju, man tas bija ne tikai sapņa piepildījums, bet arī izārstēšanās no dziļas personības krīzes. Tālāk jau sekoja pilnīga izšķīšana pilsētā."
Vai tā kā slavenajā Bertoluči filmā Dreamers/ Sapņotāji – tincinu, domādams bohēmu, izlaidību un kinematogrāfa, kultūras baudīšanu narkotiskā līmenī? Aika atbilde ir kā vēsa duša: "Zini, foršākais bija tas, ka es Parīzē biju pilnīgi viens – tikai es un pilsēta! Es taču mācījos, tas apēda visu manu laiku, bet domas klīda pa pilsētu – tā ir īpaša un joprojām tāda man šķiet. Pat suņa sūds uz ielas Parīzē ir skaists." Aiks žilbinoši smaida.
Perfekcionists darba lietās
Tas, kas pārsteidz visvairāk šajā miniatūrajā, puiciskajā vīrietī, kurš ļoti atklāti smaida un virina "acis kā podziņas", ir gandrīz kosmisks kontrasts starp Aika apzināti veidoto lecīgo pārgudreļa publisko tēlu un viņa gadagājuma cilvēkiem netipisku kon centrētu nopietnību, kas dažbrīd robežojas ar fanātismu, tiklīdz runa ir par viņa darbu. Par filmēšanu un kino vispār.
Režisora jaunākais darbs, ko taktiski dēvēsim par bezbudžeta projektu, – šausmu filma M.O.Ž. jeb Vīrs oranžā vestē – ir kino, kura tapšanas procesā valsts nav ieguldījusi ne kapeiku. Aiks gan neslēpj, ka filma gluži par velti nav uzņemta, 30 000 latu tā tomēr izmaksājusi, lai vispār parādītos pieklājīgā fiziskā veidolā.
Filmu M.O.Ž. režisors ar mazu komandu veidojis trīs gadus: "Jā, es zinu, ka par mani jau pat studijā Lokomotīve smējās – kā, un tev vēl nav apnicis knibināties gar to bezcerīgo M.O.Ž.? Jo daudzi, kas uz studiju nāca, redzēja mani pie kompjūtera kaut ko montējam, iekrāsojam, pārtaisām. Manī bija šī profesionālā spītība – kā tad es nenovedīšu līdz galam to, ko pats esmu sacerējis? Es taču piečakarēšu tos cilvēkus, kuri man un filmas idejai noticēja! Nu, un vēl tāda nelaime, ka darba lietās es esmu perfekcionists – visam amata līmenī jābūt nevainojamam."
Nedrīkst čammāties ne minūti
Sākam runāt par bezbudžeta filmu veidošanas tehnisko pusi, un atkal atklājas jauni Aika Karapetjana rūpīgi izfunktierētie profesionālie spriedumi: lai ekonomētu naudu, kuras nav, un laiku, vispirms esot vajadzīgs perfekti sagatavots scenārijs, tad – maza aktieru komanda un vēlams viena lokācija – filmēšanas vieta. "Tu nedrīksti čammāties ne minūti, jau pirms filmēšanas visam jābūt precīzi sagatavotam, izmēģinātam, lai darbs ritētu raiti, bez aizķeršanās un radošām histērijām."
Kad uzbrūku režisoram ar prasībām par galveno – filmas saturu un jēgu un to, kāpēc tā vispār radusies –, viņš mierīgi nodala savas personīgās intereses no nacionālā kinematogrāfa vajadzībām pēc "valstiski pozitīva patriotisma". "Man gribas eksperimentēt ar žanriem un katru jaunu filmu veidot pilnīgi atšķirīgā stilā – jo tikai tā var apgūt profesiju līdz meistarībai. Pirmā filma Cilvēki tur bija tāda pusautobiogrāfiska sociālā drāma ar virsmērķi patracināt solīdo latviešu publiku ar "tiem krievu padibenēm". M.O.Ž. ir šausmu filma, tāds tīrs žanra ķinītis, ar katram saprotamu sociālo background – jo plika asiņu un zarnu šķaidīšana uz ekrāna, lai mazas meitenītes kviec no bailēm, mani galīgi neinteresē, un nākamā filma droši vien būs atkal pavisam kas cits."
Vienojamies kopīgā dziesmā, ka labam kino, kas pulcinātu daudzus Latvijas skatītājus, tomēr vajadzētu lielu naudu: citādi skatītāji dabiski izvēlēsies to, kam vairāk "preces izskats", – Holivudu, lai cik dziļu mākslu režisors savā filmiņā būtu iestūmis. Aiks cer, ka jauno režisoru aktivitātes ir laba zīme, ka Latvijā kino būs nākotne, kaut gan viņam personīgi hroniski pietrūkstot draugu kinocilvēku, kas vēlētos runāt par filmām, iecerēm, idejām: "Lai viņi mani izlamā, nokritizē, bet lai es vismaz jūtu, ka ir interese par citu darbiem, ne tikai par savējiem. Tagad visi labākajā gadījumā noskatās filmas materiālu, un tālāk – klusums! Man gribētos lekties ar viņiem par visādiem ar kinoprofesiju saistītiem jautājumiem!" Piemēram?
"Kaut vai par to, kas ir labs scenārijs. Par to, ka Spīlbergs ir komercrežisors, tomēr baigi krutais mākslinieks arī. Par filmām, kuras es dievinu, piemēram, Polaņska The Tenant, vai to, kāpēc man fon Trīrs šķiet apnicīgs, kaut gan viņš ir foršs. Nu tā…"
Jautāju Aikam, vai viņš profesijā jūtas vientuļš. "Režisors pēc būtības ir vientuļākais cilvēks pasaulē, jo viņš visu rada savā galvā, iztēlē, tikai tad meklē citus, ar ko savas ieceres realizēt. Taču tās ir attiecības uz īsu laiku, gadījuma rakstura sakari. Ikdienā mēs ar manu draugu Dāvi Sīmani varam iedzert vīniņu, relaksēties līdz bezjēgai, bet tā, ka mēs ļoti dalītos savās darba iecerēs, – tā nav. Man žēl, ka tā."
Sociālajos tīklos un masu medijos jau izreklamētā "pirmā šausmu filma Latvijā" M.O.Ž. beidzot ir gatava, tā jau paspējusi piesaistīt nopietnu interesi ārzemēs un pasaules pirmizrādi piedzīvos Kanādā – 27. jūlijā tā tiks demonstrēta starptautiskajā festivālā Fantasia Monreālā. Šis forums specializējas fantastikas, trilleru, hororfilmu repertuārā. Festivāla kurators Saimons Laperjē latviešu filmu nodēvējis par "šī gada revolucionārāko šausmu žanra darbu ar Larsa fon Trīra un Deivida Linča ietekmēm, taču skolnieks savā darbā M.O.Ž. ir pārspējis meistarus ar oriģinālu un pārdrošu slasher filmu, kura inteliģenti kritizē sociālo slāņu attiecības". Filma ir veikli režisēts darbs, kas pamanās iedvest smalkas, noturīgas, vajājošas bailes, uzsver Saimons Laperjē. Pats Aiks šos pirmos panākumus uztver vēsā mierā un tikai smaida, kad tincinu viņu – kad lidosi uz Kanādu? "Nemaz netaisos braukt, jo filma jau tur atrodas. Varbūt rudenī došos uz Ameriku paceļot, padomāt, atslēgties no padarītajiem darbiem un sagatavoties nākamajiem."