Krievu grāvēja Apdzīvotā sala 2/Obitajemij ostrov. Shvatka darbība notiek 2157.gadā uz planētas Sarakša, kur pēc neveiksmīgas kosmiskās pastaigas nokļuvis Zemes avarējušā kosmiskā transportlīdzekļa jaunais un kā Apollons glītais, taču labticīgi infantilais pilots Maksims Kamerers. Divdaļīgā filma veidota pēc PSRS laikos īpaši populāro literātu fantastu brāļu Strugacku 60.gados sarakstīta romāna. Kas interesanti šodien - viens no kulta teksta autoriem Boriss Strugackis komplimentāri atsaucas par filmu un apgalvo: "Ja mēs filmētu, pie tā, ko titāniskiem spēkiem paveicis Fjodors Bondarčuks (filmas režisors - N.N.), nebūtu ko likt klāt. (..) Tas ir stāsts par hormonu vētru laikus pārdzīvojoša, diezgan padumja komjaunieša piedzīvojumiem citā civilizācijā, totalitārā fašisma pasaulē, kāds, iespējams, būtu bijis arī uz Zemes, ja XX gadsimta vēstures apstākļi nebūtu bijuši cilvēkiem labvēlīgāki."
Filmas pirmā daļa sapelnīja ne tikai Krievijai visai iespaidīgu summu (700 miljonus rubļu), ne tikai lika cilvēkiem atstāt 50 tūkstošus ierakstu blogos, ne tikai miljons simt tūkstoš reižu "nosūkt" filmu internetā jau pirmajā dienā, kad tā tur parādījās (neraugoties, starp citu, uz visai lielajiem līdzekļiem un spēcīgo cīņu, kādu ieguldīja producents Aleksandrs Rodņanskis, lai pirātismu kaut kā apvaldītu, - mēneša laikā tika slēgts 3000 neoficiālu saišu, kur šī filma "karājās"), bet arī izsauca tik lavīnveidīgu viedokļu polarizēšanos, ka filmas režisors, lai arī viņam joprojām galva griežas no saņemtā "negatīva" un žults, ar šīm viedokļu batālijām pat lepojas.
Bondarčuka monologs
"OK, es pieņemu filmai izvirzīto milzīgo pretenziju daudzumu, nu kā citādi. Arī ekrānā redzamās muļķīgās kļūdas, tādas kā durvju eņģes, kas stiprina tanka lūku, vai fizikā neiespējamo brīdi, kad Maksims, tikko piezemējies, atspiežas pret kosmisko raķeti kā pret aukstu sienu, kaut arī tai, saprotams, jābūt nokaitētai. Jā, es strādāju savā valstī un ar tiem instrumentiem, kas mums ir pieejami. Vai man vajadzēja visu izdarīt pašam, nevis uzticēties komandai? Bet es neprotu šūt kostīmus un taisīt maketus, un veidot specefektus ar ciparu tehnoloģijām. Vai man neticēt aktieriem, kuri ir lieliski (abstrakti ņemot, tā tiešām arī ir, tikai katrs plosās savā stilā - N.N.)? Parūkas pasūtījām Londonā, mošķu un kropļu mulāžas - Vācijā, labi, visu jau neuzskaitīsi - filmu veidoja četri tūkstoši cilvēku!
Taču es noraidu visus pārmetumus, kas attiecas uz "špikošanu",
ka mēs esam spēruši no filmas Pa žiletes asmeni skrejošais/Blade
Runner, Matrix veselus vizuālos tēlus. Nekā tamlīdzīga - mēs īpaši
mākslinieciskajai grupai pirms filmēšanas izkarinājām milzīgus
plakātus ar foto tieši no tām pazīstamajām un visu mīlētajām
rietumu fantastikas filmām un paziņojām - kategoriski nefilmēt kaut
ko tamlīdzīgu! Paradokss ir tāds, ka šīs filmas, izrādās, jau tik
dziļi ir iezīdušās mūsu ģenētiskajā kultūrpieredzē, ka, pabeidzot
filmas kompjūterapstrādi, tu - pats sev par ārprātīgu pārsteigumu!
- secini: velns, atkal ir līdzīgi! Atkal Matrix. Atkal Blade
Runner... Es konsultējos ar psihologiem par šo sajūtu, un izrādās,
tā ir normāla, pat izplatīta parādība - fakts, ka eksistē tik
spilgti, arhetipiski kultūras un vizuālie kodi, kuri zemapziņas
līmenī diktē mums tos pieņemt bez iebildēm un atkārtot. Jūs
pārmetat man, ka Apdzīvotajā salā ir daudz no Blade Runner, bet
Blade Runner veidotājiem sākumā visi teorētiķi bruka virsū,
apvainojot režisoru, kā nav kauna zagt no Friča Langa
Metropoles..."
Bez īpašām izmaiņām
Arī filmas otrajā daļā stilistiskās izmaiņas nav notikušas.
Joprojām zemietis Maksims Kamerers (skaistulis atlēts ar lapsenes
vidukli - aktieris debitants Vasilijs Stepanovs, kurš nemitīgi
muļķīgi smaida un kurš esot Bondarčuka principiāla izvēle, režisora
ideālais priekšstats, kādiem vajagot būt Zemes iedzīvotājiem...) ar
savu miniatūro, bet neievainojamo rozā tanku skraida pa dažādām
Sarakšas zonām, tiekas ar planētas "pazemotajiem un apvainotajiem",
tostarp suņcilvēkiem, un skatās, cik vispār jau drausmīgi ir dzīvot
tādā totalitārajā fašismā, un pamazām no infantila jaunekļa
nobriest par tikpat infantilu revolucionāru, kura lozungs ir
"taisnība vienmēr!" Filmā joprojām ir arī viņa cietējs draugs Gajs,
kurš nevar izšķirties, kam uzticēties - režīmam vai cilvēkam (ja
kas, visai aizraujošs freidiski politisks jeb vēl precīzāk -
seksuāli politisks motīvs, kura dziļākās saknes Strugacki patiešām
pamanījuši staļinismā, kad sievas nodeva vīrus un vice versa
"partijai un valdībai"), joprojām ir Gaja māsa Rada, kura
pašaizliedzīgi, glīti un klusi mīl "svešplanētieti" Maksimu. Un
joprojām ir Maksima divi galvenie ideoloģiskie pretinieki - pats
Fedja Bondarčuks, tērpies a la Versace, zelta vannā ar manierīgo
kristāla iemutīti Sarakšas totālās apziņas kontroles Radiācijas
torņu uzsūtīto kolektīvo epilepsijas lēkmju pārciešanas laikā
(Prokurors), un pirmajā filmā kā nojūdzies sadists rādītais
Ceļinieks (Aleksejs Serebrjakovs), kurš galgalā izrādās Zemes
sūtnis Sarakšā ar ļoti slepenu misiju. Un, protams, 2.daļā daudz
vairāk pa ekrānu skraida, šauj, spridzina - kā nekā ekšens un
izšķirošā cīņa. Visi, izņemot Prokuroru un Ceļinieku (pirmais runā,
otrais dziļdomīgi klusē), drausmīgi auro, cenšoties pārkliegt
sprādzienus un automātu troksni. Efekts nudien apdullinošs -
burtiskā un medicīniskā nozīmē.
Kad atskanēs bladāc!
Bet pats intriģējošākais ir divu varoņa (Maksima) un antivaroņa (Prokurora) ideoloģiskā cīņa. Maksimam gribas sarīkot revolūciju tagad un uzreiz (un viņš diemžēl to arī izdara, uzspridzinot Torņus un nolemjot desmitiem tūkstošus nevainīgu Sarakšas cilvēku nāvei un mocībām), lai pēc iespējas tuvinātu sociālā taisnīguma paradīzi visā izplatījumā. Kurpretim "sliktais tēls" Prokurors filmā saka Maksimam viedus vārdus: "Labāk izmanto Torņus, sagatavojot valsti pakāpeniskai varas maiņai bez asinsizliešanas."
Taču smaidošais duraks grib revolūciju. Tādēļ īpaši nozīmīga šķiet Ceļinieka replika: "Es baidos no viņa (Maksima). Viņš ir ļoti ļoti, ļoti bīstams cilvēks." Kā tas bezsmadzeņu komjaunietis entuziasts vai, vēl precīzāk, mērkaķis ar granātu. Lēkā turpu šurpu, un nezini, kad atskanēs bladāc!
Ja vēl kādam Krievijā bija šaubas, ka Bondarčuks nav uztaisījis politisku kino, tad nu tās galīgi zudušas. Jautājums tikai - ja režisoram pozitīvais tēls ir "mērkaķis ar granātu"… dižais specefektu opuss būtībā ir ideāls Putina politisko metožu attaisnojums, par kuru Apdzīvotās salas veidotājiem pienāktos Staļ-, tfu, Valsts prēmija. Vai tomēr Bondarčuks, viltnieks, sevi - Prokuroru - paklusiņām iecēlis pozitīvā varoņa krēslā?