Mūsu platuma grādos kādā no festivāliem ir rādīta tikai viņa filma Sekss un Lusija (2001). Tikpat labi filmu Apjukusī Ana/Caķtica Ana (2007), kuru repertuārā piedāvā konsekventi Eiropas arthouse virzienā rokošais kinoteātris Rīga, varētu dēvēt Sekss un Ana, un, ui, kā ļaudis pavilktos i bez paskaidrojumiem, kas tas Medems par putnu.
Spāņu autors Hulio Medems piedāvā izaicinošu mistikas un erotikas kokteiliBet putns viņš jocīgs. Gadus desmit jaunāks par Pedro Almodovaru, piecdesmitgadnieku paaudzei piederīgais Medems savu reputāciju kino pasaulē ir būvējis uz trim vaļiem: pārliecinoša tēlainība, prasme manipulēt ar fantasmagoriskām vīzijām un jau minētā erotika.
Tipisks komplekts
Apjukusī Ana ietver tipisku Medema paņēmienu paleti, Kurā ir arī pamatīga mistikas deva — filmas galvenā varone jauniņā Ana ir pakļāvīga hipnozei, un hipnozes seansos atklājas nebeidzami brīnumi. Glītā divdesmitgadniece hipijiskā Ana, kuru no viņas alas Ivisā uz talantīgu jauniešu komūnu Madridē ir uzaicinājusi bagātniece Žistīne, izrādās, dzīvo ar vairāku sen dzīvojušu un sen mirušu jaunu sieviešu dzīvēm. Viņas visas — sieviete no tuksneša cilts, kura zaudējusi bērnu, ekstravaganta polārpētniece, kurai lemts nosalt kalnos, un eksotiska indiāniete, kuru nogalinājis mīļākais, — ir gājušas bojā 22 gadu vecumā, bet nabaga Ana hipnozē raustās krampjos, izdzīvodama šo svešo sevī neapzināti nesto ciešanu atblāzmu. Bet ko mākslinieciskā komūna ar kundzīti Žistīni priekšgalā? Protams, aizrautīgi metas eksperimentos ar Anu, filmē viņas hipnozes atklāsmes, lai kasetītes glīti ievietotu kārbā ar uzrakstu "Anas daudzās dzīves." Interesanti taču!
Paveicies ar varoni
Filmai ir veicies ar galvenās lomas tēlotāju — jauniņā Manuela Veljesa savu Anu, dabas bērnu no Ivisas alas, kurā tā dzīvojusi kopā ar mežonīgo, māksliniecisko tēvu, spēlē ar tādu sirsnību un vitalitāti, ar tādu uzticības pakāpi filmai un režisoram, kurš nav slinks izmantot aktrises skaisto, kailo ķermeni, kur vajag un kur nevajag, ka, pateicoties viņai, filma jau ir notikusi. Anas tēls aktrises izpildījumā kļūst par to jēdzienisko un emocionālo centru, kas satur kopā filmas reālo un sirreālo/mistisko slāni pat vietās, kur jēgas un loģikas šuves ir baltiem diegiem — pavirši — sadiegtas. Anai ir lemts piedzīvot lielu mīlestību, kaislību pret savu komūnas biedru — dēmonu vajāto mākslinieku Saīdu, ar kuru, izrādās, viņu saista vēl kaut kas vairāk. Arī šis noslēpums atklāsies Anas hipnotiskajās vīzijās, kuras režisors Hulio Medems prot pasniegt vizuāli efektīgi.
Brīžam filmas (tā ir sadalīta atsevišķās, numurētās epizodēs) loģiku labāk nemeklēt. Šķiet, Medems — viņš ir arī filmas scenārija autors — ir aizrāvies ar mistēriju un hipnotisko vīziju blīvēšanu, kas nodara pāri kopiespaidam, jo, kas par daudz, tas tiešām par skādi, taču ar aktieriem Medems strādā labi. Lieliska mākslu patroneses, bagātnieces Žistīnes lomā ir Eiropas kino ikona Šarlote Remplinga, kaut loma nav no lielajām.
Tie, kas, skatoties filmu, uzdos jautājumu, kā sižetā ierakstās pirmā epizode ar vanagu, kurš noknābā baltu dūju — tā, ak šausmas, iekakājusi vanagam acī! —, lai paliek ar intrigas pavedienu rokā. Dūja, protams, ir Ana, savukārt vanags... Nu, ejiet un skatieties, kā ekstravagantais Hulio Medems nobeidz savu filmu. Domādams neizdomāsi.
Un vēl viena šīs trakās, raibās, ambiciozās, tēlainībā spēcīgās filmas intriga. Filmu Hulio Medems ir veltījis savai autokatastrofā bojāgājušajai māsai māksliniecei Anai Medemai, kuras gleznas redzamas filmā — tās, protams, glezno "sajukusī Ana". Ir arī krāšņas animētas epizodes ar pavērtām durvīm uz mūsu katra, vispirms jau Anas, saskaldītās apziņas gaiteņiem.