Dzīvoja reiz šarmants blēdis… — ar šādu tekstiņu varētu sākt rakstiņu par ne vienu vien franču filmu, kuras aktuālajā Latvijas, Rīgas kinorepertuārā joprojām ir saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem. Turklāt i roka, i pirksti skaitīšanas mērķiem tiktu lietota ļoti garā laika posmā. "Šarmanta blēža" apzīmējums kā izcili pašūts uzvalks pieguļ gan senajām filmām ar Alēnu Delonu galvenajā lomā (izcilākā no
tām Samurajs/Le Samourai (rež.Ž.Melvils, 1997), gan arī ne tik senajai Leons (rež.L.Besons, 1994, ar Žanu Reno galvenajā lomā).
Senas attiecības
Tātad ar šarmu un blēžiem franču kino attiecības ir senas un stabilas, jo pat slavenākais franču kino XX gs. strāvojums — jaunais vilnis, kam gan nav nekā kopīga ar Jūrmalā notiekošo pasākumu Krievijas stilā, — 60.gadu mijā vareni barojās no amerikāņu stāstiem — 40.—50.gadu filmām par harismātiskiem blēžiem un detektīviem, tā dēvētajām film–noir. Liksim nu kinovēsturei mieru, kaut filma Blēži/Cash itin organiski ierakstās franču kino tradīcijā, kur neiztikt bez ietekmēm un aizguvumiem. Tā arī nemitīgi jūs bikstīs urķēties atmiņā, prātojot, kur kaut kas līdzīgs jau redzēts. Protams, šis fakts neliecina par īpašu oriģinalitāti vai arī satriecošiem filmas veidotāju (režisors E.Besnārs) talantiem — viņu ietekmes lokā ir gan brita Gaja Ričija stiliņš (filmas Ķēriens/Snatch u.c.), gan arī dažs labs cits "stilīgs" spriedzes gabaliņš, kura sižets izmezglots, vadoties pēc principa — jo vairāk cilpu, jo labāk, savukārt sižeta negludumi un aizguvumi ir glīti noformēti ar montāžas spēlītēm (vairāku kadru — bildīšu princips, kuras pilda dekoratīvo, ne jēgas funkciju).
Piemigsiet — sapīsieties
Jaunās franču filmas Blēža/Cash sižets ir satamborēts ne pa jokam, ja piemigsiet, sapīsieties. Kaut spēlīte ir vienkārša — lūk, jums šarmantais blēdis Kešs (Ž.Dužardēns), lūk, viņa motivācija — vēlme atriebt brāli un apčakarēt tā slepkavas — konkurējošo blēžu grupējumu. Vēl šajā padarīšanā, kur vienu flangu pārstāv Kešs, bet (šķietami) citu — Žana Reno tēlotais Maksims, svarīga loma ir policistei, vārdā Jūlija, kuru spēlē savulaik ļoti populārā, tagad kaut kur no starptautiskajām trajektorijām pačabējusī itāļu aktrise Valērija Golino. Tieši viņa, nabaga, nabaga Jūlija, tiek pārbaudīta ar naudu un komfortu, balansējot uz morālās dilemmas robežas — izturēt policistes stingro stāju vai tomēr ļauties, iespējams, sava mūža lielākajam riskam un kārdinājumam, kas nodrošinātu komfortablu un pārtikušu dzīvi ārpus policijas kabineta. Ideālo pensiju!
Kā blēdis čakarē blēdi, atstāstīt i nemēģināšu — neiešu taču laupīt filmas skatīšanās mazos priekus. Tie būs, ja mīlat glīti nofilmētus, reklāmestētiku — smukas bildes — respektējošus, nieku/dēku stāstus, kas nepārsteidz ar īpašu oriģinalitāti, bet piedāvā jau atpazīstamu zīmju/klucīšu komplektu šoreiz mazliet citā kārbiņā. Protams, ar franču šarmu! Savukārt vienam no filmas zvaigznēm — aktierim Žanam Reno, šajās dienās aprit sešdesmit gadu, ar ko mēs viņu arī apsveicam, atminoties šarmanto un vientuļo "samuraju" no nu jau pasenās franču filmas Leons.