Baltijas pērles izlase: Saldā dzīve

Baltijas pērles filmas izvēlas Normunds Naumanis.

Saldā dzīve * * * * *

Drāma. Itālija. 1960. Režisors Federiko Fellīni. Lomās Marčello Mastrojāni, Anuka Emē, Anita Ekberga.

Kannu kinofestivāla Zelta palmas zars, pusstundu nerimstošas publikas ovācijas par 174 minūtēm jeb trim stundām la dolce vita! Tieši no šīs leģendārās Fellīni filmas «izkāpuši» tagad katram pazīstamie internacionālismi – paparaci (visur klātesošajiem dzeltenīgās preses fotogrāfiem okšķeriem te veltīta vesela krāšņa etīde) un pats filmas tituljēdziens «saldā dzīve». Kā arī kinematogrāfā visslavenākā  liega, bet neslēpta erotisma pilnā nakts pelde Trevi strūklakā – vispirms kaķēns tukšajās Romas ieliņās, tad formās kuplā, blondā nakts karaliene Anita Ekberga, plunčājoties strūklakā un smiedamies mielojot veiksminieka, dzeltenās preses žurnālista Marčello – neatvairāmi glītā aktiera Marčello Mastrojāni – acis. Fellīni ironija par sabiedrības krējuma dīkajām baudām un kaislīgu dzīvi bezkustībā ir visur klātesoša. Vienlaikus visi La dolce vita varoņi un nevaroņi ir dziļi nelaimīgi un tāpēc žēlojami. Filmā žurnālistam Marčello nākas klausīties drauga pašnāvnieka vārdus: «Mani baida pasaule, iespējams, tādēļ, ka tieši pasaulei es vismazāk uzticos… Es jūtu, ka reālā pasaule ir tikai šķietamība, aiz kuras slēpjas kaut kas ļoti bīstams.» Kinopoēma – avīzes driskas vējā mūžīgajā pilsētā Romā (filma ir lielisks ceļvedis), virs kuras stenoši helikopteri neciešami ilgi vadā milzīgu skulpturālu elku – Jēzus Kristus figūru. Ar aizsietām acīm.