Man dikti žēl, ka talantīgā aktrise un interesantā režisore Džodija Fostere (Bebrs/Beaver nav viņas pirmā režisētā filma) filmu par veiksmīga biznesmeņa pusmūža krīzi ir uzņēmusi «producentu kino diktāta» lielvalstī Amerikā. Jo šim jocīgajam stāstam par vīrieti, kuru no psiholoģiskās mizogīnijas (nepilnvērtības sajūtas) jeb pusmūža krīzes cenšas izvilkt nejauši miskastē atrasts «cimds» - lupatu lelle - nekaunīgi stulba bebra izskatā, acīmredzami pretendē uz t. s. neatkarīgā kino nišu, kurā pieļaujamas visādas vidējstatistiskā skatītāja labo gaumi aizskarošas vaļības. Nu, kaut vai tā traģikomiskā seksa aina starp diviem Oskara laureātiem (Fosteri un Gibsonu) un trešo - to pašu bebru - cimdu, kurš ērti iekortelējies laulātajam pārim gultā pa vidu un nemaz nejūtas traucēts.
Tieši šajā filmas vietā tu pa īstam apjēdz, ka Fostere nebūt nereklamē ASV tik populārās psihoterapijas paveidu - «spēļu terapiju» - un tās dziedinošo spēku, bet gan ņirgājas par dažādu ārēju fetišu milzīgo varu cilvēku dzīvē. Jo - būsim taču ar skaidru galvu - kas ir šis «bebrs»? Lelle, kas nekaunīgi tiranizē «roku, uz kuras pati sēž» - cilvēku.
Bebru zvaigžņu stunda
Ne jau velti Mela Gibsona varonis Volters Bleks strādā/vada veiksmīgu rotaļlietu uzņēmumu, un, atradis bebru, kas šķietami palīdz pašam saimniekam tikt galā ar neirozēm, sāk masveida bebru ražošanu - mājiens, ka (vismaz) puse Amerikas sirgst ar līdzīgu psihisku diskomfortu un «neadekvātumu», jo pēc klīniskā depresijā ieslīgušā Voltera vaļsirdīgās intervijas TV «bebri» kļūst acumirklī pieprasīti. Tomēr baidos, ka Bebra producenti (un tā nav neatkarīga mazstudija Holivudā) ir iejaukušies, lai Fostere saglabātu kaut jelkādu stāsta «reālistiskumu» - ne velti Kannu kinofestivālā aktrise un režisore šņukstēja par Holivudas producentu kino vardarbību pret mākslu. Ir vērts ieklausīties režisores atklāsmēs: «Es vēlējos uzņemt tādu mazu filmiņu, kas iesākas kā dīvaina pasaciņa par lelli, bet pamazām no smieklīga atgadījuma tā pārtop šausmīgā, reālistiskā, tomēr alegorijā par to, kas notiek ar cilvēku depresijā - nelaimē, no kuras neviens nav pasargāts un kuras ārstēšana ar tabletēm vien man šķiet noziegums - bet puse Amerikas sēž uz ripām!»
Tas nav smieklīgi
Fosteres filmā atainota ļoti «vīrišķīga» krīzes forma - tev ir 50 gadu, māja, mašīnas, ģimene, un pēkšņi tu sāc jukt prātā, neizskaidrojami, it kā bez iemesla sašķīsti gabalos. Filmas Volteram pēc būtības vajag izlemt, kā turpmāk eksistēt - izvēlēties starp mūža ieslodzījumu darba un biznesa rutīnā vai izvēlēties nāvi - jo Volters ir gatavs uz pašnāvību, viņš tādai savas eksistences rutīnai vairs neredz jēgu. Vai arī - un tas ir trešais ceļš, ko vienmēr jums piedāvās Amerikā, - rijiet tabletes un turpiniet dzīvot sapnī, esiet visu laiku ķīmiskā apreibuma stāvoklī. «Mēs filmā rādām vienu no izejām - labprātīgu sadzīvošanu ar paša personības dubultošanos. Izklausās šizofrēniski, bet tāda mūsdienās ir realitāte ļoti daudziem. Funkcionējošais darba cilvēks reizēm ir pilnīgi kas cits nekā privātais cilvēks,» uzskata Džodija Fostere. Un nevajag domāt, ka Mels Gibsons ar lelli - tas ir tik smieklīgi. Patiesībā tas ir traģiski, ka pieaugušu vīrieti komandē bebrs. Pat ja viņš pats to sev uzlicis uz rokas. Mels ir izcils aktieris - reizēm, kad bija jāfilmē viņa depresijas ainas, Džodija Fostere esot ieraudzījusi Mela acis - tās bijušas pilnīgi tukšas, it kā no viņa būtu atslēgta strāva. Iedomājieties - pusmiris cilvēks, kurš kļūst par lelles vergu. Kāda te komēdija?
Bebrs
Drāma. ASV. Režisore Dž. Fostere. Lomās M. Gibsons, Dž. Fostere, A.
Jeļčins, Dž. Lorensa