Elementārā atskārsme - būt gejam ir dārgi -, ko filmā Es tevi mīlu, Filip Moris pavēstī Džima Kerija tēlotais Stīvens Rasels, kļūst viņam liktenīga. Tik tiešām būt gejam ir dārgi - smalkas drēbītes, krēmi un maskas, manikīri un pedikīri, izklaides izsmalcinātos kūrortos - tas viss smagi sit pa kabatu un, ja neesi ticis pie neizsmeļamiem krējuma podiem, liek būt izdomas bagātam, risinot eksistenciālu problēmu, kā un kur tikt pie naudas. Stīvens Rasels (Džims Kerijs), vēl nesen laimīgi precējies policists, kurš strauji mainījis orientāciju un kļuvis par geju, stilīgas dzīves vārdā dara visu, ko nav slinkums: krāpjas, vilto kredītkartes, dzīvo pāri neesošajiem līdzekļiem un mīl savu aktuālo boifrendu. Bet tas nav pat stāsta sākums, savu īsto mīlestību - jauku, maigu kā pūpēdītis - Filipu Morisu (Jūens Makgregors) Stīvens satiek cietumā, kur viņš nonāk pirmo, taču ne pēdējo reizi.
Ko es te rakstu? Tak pa galvu pa kaklu pārskrienu pāri filmas sižetam, sekojot abu režisoru (Glens Fikara un Džons Rekva) piemēram. Tik tiešām dramatiskās pārvērtības no heteroseksuāla, policista ar sievu un bērnu par manierīgu kūrorta pleiboju ar draugu pie baseina ar Kerija varoni notiek filmas pirmajās 15 minūtēs. Viss pa galvu pa kaklu, ilustrējot paša nu jau slimnīcas gultā guļošā galvenā varoņa atmiņas (iekšējo monologu). Nekādu psiholoģisku pierādījumu, nekādas īpašas motivācijas, tik vien kā atsauce uz bērnības traumu - audžuvecāku paziņojumu pusaugu Filipam, ka viņš ir adoptēts.
Uz bērnības traumām, kā zināms, var novelt visu - arī Morisa pēkšņās pārvērtības no heteroseksuāla policista par zaglīgu geju. Taču, nav šaubu, viss tik nosacīti neticamais stāsts patiesi turas kopā tās jūtu ķīmijas dēļ, ko diviem Holivudas profīšiem Kerijam un Makgregoram izdodas uzšķilt starp saviem varoņiem. Nav ne mazāko šaubu, ka cietumā dzimušās jūtas, ko Stīvs Rasels izjūt pret Filipu Morisu, ir tīra manta, un viss turpmākais abu dzīves jampadracis - Raselam nokļūstot brīvībā, izķeksējot no ieslodzījuma Morisu, kļūstot (bez jebkādas izglītības) par respektabla juristu biroja darbinieku un dzīvojot "cilvēka cienīgu dzīvi" ar visiem labklājības standartiem - ir uztverams kā mīlestības augstā dziesma. Stīvs patiesi ir gatavs darīt visu, lai viņa Filips dzīvotu komfortā un dzertu šampanieti… Ir brīži, kad skatītājs apjūk, skaitot, kuru reizi tad Stīvs atkal ir apcietināts un izkļuvis no apcietinājuma, taču sižetiskais piņķeris netraucē šai Holivudas kategorijās (un arī Latvijas homofobiskajā vidē) tracinošajai filmai. Jāpiemin, ka tas ir "neatkarīgs produkts", kas pērn izsauca viļņošanos Sandānsas un arī Kannu kinofestivālā - gan ne ar savām stāsta kvalitātēm, bet to spēles izaicinājumu, uz ko gājuši Kerijs un Makgregors - šis maigākais "mīlētāju pāris" pēdējās desmitgades kino.