Filmu faili ar ceļasomu. Pilsēta aktrise

Tiesa un taisnība.Taču ir kāda pilsēta pērle, kuras vēsture un leģendas kopā ar tās divdabīgo šarmu – mūžīgi skaistā un bojā ejošā – par vietu šādā pilsētu – kinozvaigžņu – topā nemaz nesacenstos. Jo tāda tā ir vienīgā – slīkstošā Adrijas jūras skaistule, kanālu labirintu, tiltiņu jūkļa, zeltmirdzošo un noplukušo celtņu, dūmakaino logu (lai uguņu atblāzma stiklos netraucētu kanālu tramvaju – kuģīšu – vaporeto satiksmei) un pēkšņi iznirstošo zaļumu oāžu, sešos rajonos jeb sestjēros sadalītā salu pilsēta Venēcija! Vieta ar tik pamatīgu mitoloģijas un urbānās folkloras slāni, kas patiesībā nu jau katram, kā smejies, sevi cienošam latvietim ļauj apgalvot – par Venēciju visu zinu, Venēcijā esmu bijis. Ja ne realitātē, tad sapņos vai «vistuvākajos» vasaras tūristu maršrutu plānos.Izvēlēties un ieteikt filmu, kurā Venēcijas tēls atklātos vispilnīgāk, nav nemaz tik vienkārši. Bet ne tāpēc, ka filmu ar Venēciju vienā no galvenajām – darbības vides – lomā būtu tik daudz (man šīs kanālu republikas «tipiskākie» iespaidi sajuka pēc četrdesmitās filmas, ko atcerējos). Jautājums ir cits – kuru Venēciju rekomendēt iepazīt vispirms caur kino.Oficiāli grezno, majestātiski noslēpumaino, vēsturisko, gandrīz pasprūk vārds «holivudisko», kāda tā atklājas kaut vai Kazanovā (2005, režisors Lase Halstrems, ar Hītu Ledžeru un Sjenu Milleri romantisko mīlnieku tēlos) vai Venēcijas tirgotājā (2004, režisors Maikls Redfords, Šekspīra lugas ekranizācija ar lieliskajiem Alu Pačīno un Džeremiju Aironsu)? Vai līdzīgi greznu pilsētvietu, tikai mākslinieciski «kariķētu» kā netiklības un baudu perēkli, kurā cilvēka veselais saprāts var kaklu lauzt – līdzīgi kā maldīties vakaros un naktīs vārgi apgaismoto Venēcijas kanālu mudžeklīgajā labirintā?Tieši tāda – optiski deformēta, šarmanta un nepievilcīga, atbaidoša un vilinoša – atklājas Venēcija trīs filmās, kuras saucamas par XX gadsimta kino šedevriem, proti, itāļu režisora Lukīno Viskonti konģeniāli Tomasa Manna novelei nofilmētajā simfonijā cilvēka neiespējamajai mīlai uz skaistumu Nāve Venēcijā (Death in Venice, 1971), Romas kinostudijas Cinecitta dekorācijās pilnībā radītajā Venēcijā Federiko Fellīni Kazanovā (Fellini's Casanova, 1976) un Pola Šrēdera psiholoģiskajā krimināldrāmā par seksu un atkarībām Svešinieku mierinājums (The Comfort of Strangers, 1990, tā ir Īana Makjuana slavenā romāna kinoversija). Lai iespaids par misteriozo, padrūmo Venēciju būtu pilnīgs, vēl pie nosauktās un pavisam ne romantiski «šausminošās» Venēcijas kinotriloģijas pievienotu absolūto kulta filmu drebuļgabalu kategorijā Dafnes di Morjē romāna ekranizējumu –Nikolasa Roga filmu Tagad neskaties (Don’t Look Now, 1973). Kulta filmu faniem der zināt arī to, ka pilnīgi dullu Venēcijas tūristiem paslēpto nomaļu portretu 1975. gadā ir radījis arī itāļu populārais estrādes dziedātājs, aktieris un, izrādās, arī oriģināls, asprātīgs režisors Adriāno Čelentāno – viņa filma Yuppi du ar divām pasakainām aktrisēm Šarloti Remplingu un Klaudiju Mori kā mirušo un esošo sievu ir sirreāls muzikāls piedzīvojums, kas vēl šodien spēj pārsteigt (nu, tikai «par skaistām acīm» jau šo hipnotisko kinofantāziju neņemtu Kannu festivāla konkursā). Venēcija šajā kulta filmā parādās ar pavisam negaidītiem, proletāriskiem, bet ļoti simpātiskiem vaibstiem. Venēcija no sētas jeb ķēķa puses (par Venēciju itāļu klasiskajā kino šoreiz gan nav vietas jūsmot).Savukārt dekadentisko Venēciju, hameleoniski glīto pilsētu – pavedēju –, kurā sirdis lūst un augstas, arī zemiskas ļaužu kaislības uzbango ne pa jokam, – to grēkos slīgstošo pilsētu, kuru aprakstījuši literatūras klasiķi Henrijs Džeimss un Īvlins Vo, var baudīt Īana Softlija režisētajā, ar taktu manierīgajā drāmā Dūjas spārni (The Wings of the Dove, 1997) un slavenajā britu filmā Atkal Braidshedā (Brideshead Revisited, 1981). Abas filmas vērts redzēt ne tikai XIX gadsimta fināla lielisko un nožēlojamo Venēcijas palazzo un būdiņu, viesnīcu un prieka namu interjeru dēļ, kuri, kā zināms, joprojām pilsētā vilina tūristus. Abās filmās tēlo brīnišķīgi aktieri – Džeremijs Aironss, Helēna Bonema-Kārtere, Lainess Roučs, Lorenss Olivjē.Visbeidzot – ir arī iespējams «pa fikso» izskriet cauri tūristu Venēcijai – tikpat vieglprātīgi, kā to dara britu izlūkdienesta leģenda Džeimss Bonds – Daniels Kreigs (Casino Royale, 2006) vai viņa zemākā ranga kolēģi – visādi kinematogrāfiski avantūristi un krāpnieki: Andželīna Džolija un Džonijs Deps (Tūrists, 2010), Marks Vālbergs (Italian Job, 2003) vai Mets Deimons (Talantīgais misters Riplijs, 1999). Šajos izklaides un dēku gabalos, protams, Venēcija pagriež savu tradicionālo pastkartīšu skaistuma vaigu – Canal Grande, Lido, Hotel Excelsior, Hotel des Bains, Piazza San Marco un Rialto… Filmas, kas knipsē Venēciju Holivudas «ziepju traukā» un izmet āķi lūpā kārtējiem 14 miljoniem tūristu, kas ik gadu traucas iemīlēt Venēciju un…Rakstu cikls Filmu faili ar ceļasomu tiek publicēts žurnālā SestDiena.