Īsrecenzija: Amaya starp rietumiem un austrumiem

Par iemesliem un laimīgo apstākļu sakritību, kad 2008.gada Šanhajas filmu festivālā satikās Kaori Momoi un toreiz Lietuvu pārstāvošā Māra Martinsona filma _Nevajadzīgie ļaudis, _kā arī atzinību, ko šī guva šī filma, rakstīts nav maz.  Savukārt par emocionālajiem iemesliem, kas Kaori Momoi ir mudinājuši filmēties un līdzproducēt Amaya – vairāk varēsit lasīt ceturtdien, 16.septembrī, _Dienas_ pielikumā _Izklaide TV_, kam Kaori sniedza interviju.Filmas projekts patiesi ir unikāls – pirmo reizi tapusi kopprodukcija ar Āzijas valstīm (Honkongu), turklāt tās aktrises Kaori Momoi popularitāte ir stabils garants, ka filma būs pievilcīga Āzijas tirgum. Ja šīs zibensrecenzijas formā ir jāsummē pirmie iespaidi par filmu, tad tie ir pozitīvi. Nenoliedzami, tās spēcīgākais trumpis ir attēla perfekcija un unikālā stila izjūta, kas piemīt Latvijas labākajam operatoram Gintam Bērziņam, kurš strādājis ar Māri Martinsonu arī Nevajadzīgajos ļaudīs. Filmas „bilde” ir gan jutekliski izsmalcināta, gan atsvešinoši dekoratīva un vēsa – atbilstoši Honkongas, kur pamatā arī filmēta Amaya, vides hi-tech  estētikai. Šīs šķietami pretējās pieejas kadra uzbūvei filmas ietvaros rada īpašu attēla dramaturģiju, konfrontējot atšķirīgās vides, kuras apdzīvo filmas varoņi. Tas ir padzīvojuša pāra – Honkongā dzīvojoša ķīnieša un viņa sievas – japānietes (Momoi) dzīvoklītis, veļas mazgātuve, kur strādā vīrs, un masāžas salons, kur strādā sieva. Tā ir sīku ķibeļu, traģikomisku sadzīves ainiņu, garu kopā nodzīvotu gadu inerces un noguruma pilna vide, ko tver Ginta Bērziņa kamera un piepilda Kaori Momoi niansētā spēle.  Pretmets šai smagnējai sadzīvei ir ekskluzīvs Honkongas hotelis ar skatu uz debesskrāpjiem, vēss stikla būris, kurā ieklīdis kāds Pols (lietuviešu mūziķis Andrjus Mamontovs, viņš arī filmas mūzikas autors un līdzproducents) – eiropietis no vārdā nenosauktas zemes, kurš vairākus gadus dzīvo kā labi situēts klaidonis globalizētajā pasaulē. Pola īpašā kaislība ir masāžas kursi – Indijā, Taizemē, Singapūrā, Honkongā. Honkongā viņš sastop sievieti, kura reiz viņu pametusi (Kristīne Nevarauska). Lūk, arī filmas sižeta pieturas punkti, ko scenārija autors un filmas režisors Māris Martinsons  miksē, apzināti nerēķinoties ar klasisko laika hronoloģiju, kur filmas notikumi kā tramvajs kursē no punkta „A” uz punktu „Z”. Filma piedāvā sajūtu un attiecību kaleidoskopu, kurā daži no „gabaliņiem” ir īsti dimanti. Īpaši tas sakāms par Kaori Momoi darbu – šīs dzīvē tik jauneklīgās aktrises plastika, sejas mīmika, kas liecina par nāvīgu sagurumu, ir absolūti organiska.  Martinsona filma konfrontē divas pasaules –  Austrumu (arī Ķīnas un Japānas – šo tēmu saspēlei filmā ir svarīga, taču sīkāk to neizvērsīšu) un Rietumu, ko pārstāv komfortu un masāžu mīlošais eiropietis Pols un viņa bijusī sieviete, kā arī divus kinematogrāfa veidus. Pirmkārt, mūsdienu Āzijas kino tradīciju, ko  Martinsons, šķiet, pazīst ļoti labi. Protams, Āzijas kino ir nepatverama un stilistiski daudzveidīga kultūras bagātība, taču Amaya reflektē dramatisko,  brīžam līdz ekstravagancei sakāpināto eksistenciālisma dominati, ko  savās filmās ir izkopis režisors Cai Miņ Ļjans (_Ming –liang Tsai_)  - skat. filmas _The Hole_, _I Don’t Want to Sleep Alone _u.c. Otrkārt, rietumu (amerikāņu) kino aprobēto veidu, kā rādīt rietumu pasaules pārstāvi Āzijā. Protams, visspilgtākā un banālākā asociācija vienlaikus ir Sofijas Kopolas globalizācijas un eksistenciālisma hits _Pazudis tulkojumā_.  Garlaicības mākti vientuļnieki Austrumu megapoles hotelī – netveramā tuvošanās, jūtu varbūtība un neiespējamība un tamlīdzīgi.  Kopola 2005.gadā  radīja labi situēta rietumu pilsoņa (Holivudas aktiera) „sajūtu portretējumu”  Tokijā. Martinsons šo austrumu megapoļu hoteļos pazuduša rietumnieka sajūtu kodu izspēlē Honkongā, turklāt to radikāli fragmentējot un spēlējoties ar laika hronoloģiju, vietumis arī ļaujoties attēla un mūzikas meditatīvajam plūdumam (skat. epizodi „funikulierī”).Pat, ja meklēsim un atradīsim pa kādai „blusai”, tomēr sen nebija bijusi iespēja 13.janvāra ielā skatīties ar Latvijas vārdu tapušu filmu, kas piedāvā tik neparastu pieredzi un tik blīvu kinematogrāfisku tekstūru.