Kā tikt pie bērna sievietei, kuras bioloģiskā pulksteņa tikšķu duna draud apdullināt? Aktrises Dženiferas Anistones varonei Kesijai - gudrai, smukai, tā ap četrdesmit - padomā racionāls situācijas risinājums - jātiek pie spermas donora. Taču šis plāns nešķiet pievilcīgs Volijam (Džeisons Beitmens) - viņas labākajam draugam, simpātiskam, vientuļam, nedaudz "bremzētam" arhitektam, kurš tikai pēc tam, kad Kesija iepazīstina viņu ar savu plānu, saņemas un piedāvājas būt noderīgs "problēmas" risināšanā. Tomēr netiek akceptēts, jo - Volijs ir tikai draugs, bet Kesija ir dāma, kura zina, kā un ko darīt ar dzīvi, pat ja Volijs ir gatavs izjaukt viņas kvalitatīva donora meklējumus ballītēs, teiksim, ieslogot viņu uz balkona.
Kesija ir mērķtiecīga, bet Volijs, par spīti faktam, ka viņa nepatikai pret Kesijas "spermas plānu" ir personiska motivācija, ir pārāk neizlēmīgs, lai vestu draudzeni pie prāta. Tā Volijam nekas cits neatliek kā doties uz Kesijas un viņas draudzenes (lomā - 90. gadu populārā mežonīgā meiča Džuljeta Lūisa) sarīkoto "apsēklošanas ballīti" - iepazīties ar atrasto sēklas donoru - āriska paskata mačo (Patriks Vilsons), kuru ballītes meičas izrotājušas ar vikinga cepuri, - un pat ar viņa sievu.
Universitātes pasniedzēja ģimenē naudiņa, ko viņš saņems par sēklu, noderēs - depresīvajam Volijam skaidro blondais donors. Kas atliek Volijam - piedzerties līdz "bezfilmai", kā citādi lai mazina dvēseles smeldzi, ka viņa labākā draudzene neapjēdz, ko dara, bet viņš - tā arī nav spējis saprast, kālab šī situācija ar ragaino blondīnu un viņa spermu tā tracina... Šajā vietā jāiepauzē, lai sagatavotos tam brīdim, kas Volija klātbūtni Kesijas dzīvē padarīs neatgriezenisku.
Liktenis un alkohols liek Volijam nonākt vannas istabā, kurā glabājas dārgums - trauciņš ar sēklu. Kas notiek tālāk, to Volijs neatceras ne nākamajā dienā, ne arī gadus septiņus pēc tam - tieši pēc tik ilga laika Ņujorkā atgriežas Kesija (bērnu dzemdējusi un izaudzinājusi - šo laika izlaidumu filmas stāstā autori aizlāpa ar Volija aizkadra komentāru savā birojā). Protams, kopā ar puiku, kuru laiku pa laikam lūdz pieskatīt Volijam - joprojām labākajam draugam.
Tāds stāsts, kas šķietami turpina Dženiferas Lopesas mākslīgās apaugļošanas "romkoma" Rezerves plāns (2010) tematiku - kā savienot racionālas sievietes vienpersoniskos ģimenes plānošanas pasākumus ar negaidītām likteņa piespēlēm, teiksim, romantiskiem partneriem. Tomēr Kā tikt pie bērna ir citas līgas spēlētājs - tā daudz mazāk ir filma par pieaugušas sievietes izvēlēm vai pieauguša vīrieša neizlēmību, cik stāsts par bērnu. Arī par attiecībām starp vientuļu bērnu, kurš krāj rāmīšus ar reklāmbildēm, iztēlojoties, ka tie ir viņa neiepazītā tēva radi, un vientuļo vīrieti Voliju, kuram grūti izdarīt principiālas izvēles. Bērna pasaules izjūta ir akcents, kas šo filmu būtiski atšķir no līdziniecēm, - iemesls ir arī filmas literārais pirmavots - Džefrija Jūdžinidesa stāsts. Šā autora romānu Jaunavu pašnāvības savulaik ekranizējusi Sofija Kopola, veidojot debijas filmu.
Filmas Kā tikt pie bērna komanda piedalījusies arī Mis Saulstariņa un Džūno - Holivudas neatkarīgo, līdz Oskariem nonākušo filmu, kuras aizkustināja ar bērna, pusaudža sajūtu pētījumiem lielo pasaulē, - veidošanā. Filmā Kā tikt pie bērna šādi dīvainie vientuļnieki - nepareizie, nesaprastie bērni - ir pat veseli divi: viens ir Kesijas puika, otrs viņas "labākais draugs" Volijs, kuri ir uzkrītoši līdzīgi.