Savulaik pēc Sestā prāta/The Sixth Sense (1999) un Zīmēm/Signs (2002) indiešu izcelsmes Holivudas režisors tika kronēts teju jaunā Holivudas "mesijas" - jaunā Spīlberga un Lūkasa - kārtā. Viņu veidotās "pasakas un dēku stāsti pieaugušajiem" XX gs. 70. gados Holivudu nostatīja uz tā ceļa, pa kuru tā ar neprātīgu paātrinājumu rullē vēl joprojām. Tātad uz asu sajūtu, vizuālo baudu, darbības un tolaik arī jēgas piesātinātu blokbāsteru ceļa. Arī Šjamalans 90. gados Holivudā ieradās kā pārsteigums, piedāvādams klāt visam iepriekšminētajam - asu izjūtu, dēku un specefektu piesātinātiem stāstiem - vēl arī mistikas un rafinētu dramaturģisko struktūru dimensiju. Smalkāk nekā citiem šim indietim izdevās savērpt realitāti un sapni, pārdzīvojumu un šķitumu, savu filmu fantāzijas telpai piešķirot satraucoša sapņa faktūru. Nākamie Šjamalana darbi Ciemats/The Village (2004), Lēdija ūdenī/Lady in the Water (2006) un Notikums/The Happening (2008) turpināja režisora iecienīto spēli ar reālo un nereālo, turklāt piedāvāja šokējošu, pārsteidzošu dramaturģisku pavērsienu, kas radikāli apvērsa skatītāju priekšstatus par to, ko tad viņi īsti ir redzējuši. Vai nu šīs filmas ir pārāk eklektiskas, vai Šjamalana stils zaudējis pārsteiguma efektu, bet viņa pēdējo darbu kase ir švaka.
Režisors, kuru gan vairs neviens negrasās dēvēt par "jauno Spīlbergu", kā to viņa karjeras sākumā darīja žurnāls Newsweek, joprojām ir pietiekami jauns - Šjamalanam ir tikai 39 gadi - un nenoliedzami talantīgs. Viņa blokbāsteru bagāža un jau radītā jūsmas un vilšanās trajektorija varētu piemist arī daudz vecākam vīram. Kaut diez vai Šjamalana jaunākais darbs Leģenda par pēdējo gaisa pavēlnieku/The Last Airbender spēs ko būtisku mainīt krītošajā kritiķu simpātiju līknē.
Šīs arī 3D formātā pieejamās filmas pamatā ir animācijas seriāla motīvi, kanālā Nickelodeon rādītais un ārkārtīgi populārais šovs Avatar: The Last Airbender. (Laikā no 2005. līdz 2008. gadam, kad tika demonstrēts seriāls, tā skatītāju skaits mērāms daudzos miljonos.) Arī tā "otrreizējās pārstrādes" ideja - no animācijas par specefektiem piesātinātu fantāzijas filmu - pieder pašam Šjamalanam. Skatoties Nickelodeon seriālu kopā ar savu septiņgadīgo dēlu, režisors izlēmis pats uzņemties projekta dzinuļa lomu un pārliecinājis studiju Paramount iegādāties šī animācijas seriāla "pārstrādes" tiesības. Filmas galvenais varonis puika, vārdā Ans, kuru spēlē debitants Noa Ringers, ir unikāls - avatārs, kura spēkos ir kontrolēt dabas elementus uguni, ūdeni, zemi un gaisu.
Ja par Šjamalana filmas mērķauditoriju tiek uzskatīti bērni viņa dēla vecumā, kas audzināti datorspēļu kultūrā un aizraujas ar martiālām mākslām, iespējams, pārspīlētas ir to nopietno kritiķu vaimanas, kuri gatavi pasludināt Šjamalana jauno filmu par viņa visvisvisčābīgāko darbu.…
Filma ir kritizēta gan par "liekajiem" 3D efektiem, kuru izmantojums ir tik neveikls, ka nekā vairāk kā par sekošanu modes vilnim to nevar uzskatīt, gan par pārsātinājumu ar cīņu mākslām, gan par paša Šjamalana rakstīto patosa un banalitāšu pilno scenāriju. Amerikā protestam jau paguvuši sacelties arī aktīvisti aziāti, kas uzskata, ka Šjamalanam vajadzējis filmēt Āzijas zvaigznes, ievērojot animācijas seriāla varoņu nacionālo piederību. Kritiķi ironizē par filmas nesatricināmo pārliecību - par kases veiksmi, kas ļautu radīt turpinājumus sīkvelus, -, virzot darbību tā, ka katram skaidrs - turpinājums var sekot.
Taču, pat ja šī Šjamalana filma netiek tālāk par nodevu paša bērnam un viņa vienaudžiem, Amerikas galvenā kritiķa Rodžera Īberta verdikts - "Šī filma iedzen naglas pieticīga budžeta 3D filmu zārkā" - ir nedaudz pārspīlēts. Taču pārspīlēts nav viņa sašutums par drūmo, piesātināto filmas tonalitāti, kas uzkrītoši kontrastē ar kādreizējā Nickelodeon animācijas seriāla krāsu košumu un prasmi sižeta absurdu un nosacītību pārvērst par azartisku spēli. Azarta, viegluma un stila trūkums Leģendu par pēdējo gaisa pavēlnieku smagi velk pie zemes.