Mājas gars

Godīgi — esmu vienmēr ar aizdomām lūkojies uz filmām, kurās tiek attēlota kādas radošas profesijas pārstāvja darba dzīve. Nu, sakiet, kā lai viens, kauč vistalantīgākais aktieris iemiesojas citas ģeniālas personības radošā akta attēlošanā? Piemēram, kad izslavētajā filmā Meitene ar pērļu auskaru britu skatuves un kino profesionālis Kolins Fērts "iztaisās", ka viņš prot gleznot kā Vermērs, man un, domāju, ne tikai man tomēr drusciņ nāk smiekli. Protams, tā ir spēle un filmai nepieciešamā pieļaujamā nosacītība (un paradokss jau tieši tur aprakts, ka šī nosacītība netraucē uztvert filmu kā stāstu par īsto Vermēru).Tēlot radošo procesu Bet vēl kutelīgāka situācija ir ar rakstniekiem — nu, esi tu simtkārt Nikola Kidmena, kas par pielipinātu degunu saņem Oskaru (viņas lieliskā loma Stundās), Virdžīnijas Vulfas radošās mokas nav iespējams notēlot, jo, kādas šīs mokas izskatījās, neviens nekad neuzzinās. Esmu pārliecināts, ka joprojām nepārspļauts "filmu par rakstniekiem" šedevrs ir un paliek Misery — it sevišķi ar ainu, kur fanātiskā Ketija Beitsa kā literātu garīguma atzinības augstākās pielūgsmes zīmi nogriež rakstniekam... pirkstu! Tāpēc būsim žēlastīgi un pieņemsim, ka viens no simpātiskākajiem un talantīgākajiem Krievijas aktieriem pilsonis Konstantīns Habenskis ir rakstnieks Antons, kuram iestājusies dziļa radoša krīze, izdevēju diktētā līguma noteikumos vienu pēc otra štancējot detektīvus par lasītājiem iemīļotā, populārā killera Mājas gariņa (domovojs ir tieši labais gariņš, ne gars) piedzīvojumiem mūslaiku Maskavā. Radošās krīzes raksturošanai Oganesjanam netrūkst smalkas ironijas. Krīzes atribūti, nav šaubu, ir paši tipiskākie: mūžīgs lietus aiz loga, bezmiegs, mūžīga viskija pudele, mirguļojošs tukšs kompja ekrāns ar nolādēto kursoru, kurš taisni vai ņirgājas tieši ģīmī, sadzīviski nebūtiski kašķi ar mīļoto sievieti (Čulpana Hamatova), kura mūžīgi iet prom, bet... pēc brītiņa piedod un nāk atpakaļ, jo mīl radošo dvēseli (ģimenes komplektā ietilpst arī dēls, bet par to bikuci vēlāk). Trilleris par killeru Vārdsakot — šis ir trilleris par killeru un par to, ka mūdzis Antons ir rakstnieks alkašs, bet uzreiz redzams, ka maita — talantīgs. To, ka viņš ir talantīgs, ļoti savdabīgā veidā izceļ.... filmas mūzika, kuru iedziedājusi patiešām ģeniāla gruzīnu vokāliste — starptautiski slavenā džeza dziedātāja Nino Katamadze. Starp citu, viņas apbrīnojamais koncerts nesen bija Rīgā. Un šis formālais gājiens — ar dziesmu izteikt daiļrades mokas — apliecina Oganesjanu kā savdabīgu režisoru, kurš prot spēlēties ar populāru žanru klišejām. Šai gadījumā — filmu par to, kā realitāte mēdz sajukt ar izdomu (par to bija arī Oganesjana pirmā filma — kritiķu slavētā Es palieku/Ja ostajus). Uzreiz jāatzīst, ka vienā ziņā Oganesjans ir pārrēķinājies: diez vai lielākā daļa skatītāju apjēgs, ka filmas stāsts nav par (dzīvē neiespējamu) situāciju, kad pie rakstnieka uz kārtējās lubenes prezentāciju ierodas viņa sacerētais varonis profesionāls slepkava un bez aplinkiem pajautā — bet vai tu pats esi kādu nogalinājis (jautājums būtībā ir sakrāls ikvienam radošam cilvēkam — vai tu maz apjēdz, par ko tu vispār raksti, idiot?). Līdz ar to "pareiza" filmas uztvere lielā mērā atkarīga no skatītāja abstrahēšanās spējām — kad Antons piekrīt stāties "mājas gariņa" vietā un paprovēt kādu nogalināt (par lielu naudu), šo identifikācijas maiņu drīzāk vajadzētu uztvert kā rakstnieka sakairinātās fantāzijas augli. Filmas bilde ir ļoti dekoratīva un estētiski daiļa pat brīžos, kad ekrānā notiek visādas asiņainas šmuces. Ir vairākas pazīmes, kas liecina, ka iecere bijusi tieši tāda. Pirmkārt, slepkava ar mīlīgo iesauku ir bezgala simpātisks — Vladimirs Maškovs ideāli un smalki nospēlē šo nenoteiktību — un ja nu viņš nemaz nav tas, par kuru viņu uztver Antons? Otrkārt, pasūtījuma slepkavības, kuras Mājas gariņa vietā nu izdara Antons, tīši tiek rādītas ar to "māksliniecisko novirzi", lai tās izskatītos pēc falšām, piemēram, aina tualetē, kad Antons ar pirkstu eleganti "nošauj" kārtējo klientu, — un aiz muguras rakstniekam ar īstu stroķi stāv Mājas gariņš...). Ar asinīm rakstītais… Tieši filmas vidusdaļā ir visaizraujošākās šķietami kriminālās epizodes, kas uzmanībai neļauj atslābt ne mirkli, taču — kā jau tas diemžēl mēdz gadīties — jo tuvāk beigām, jo vairāk filmas autoriem niez nagi izsist kaut kādu pozitīvo morāli. Nu, vispirms, protams, nogalināt cilvēkus ir slikti (a kurš domā citādi?), un katram ļaunam darbiņam pienāks atmaksas stunda. Var jau paironizēt, ka filmas Antons, iespējams, pārdozētā alkohola dēļ ir pārāk burtiski uztvēris krievu kultūrā izplatīto slaveno saukli, ka mākslas vēsturē paliek tikai tie darbi, kas rakstīti ar (sirds) asinīm. Bet var arī filmas morāli ņemt uz krūts gluži banāli — skatoties, cik enerģiski filmā labais slepkava Mājas gariņš ņemas pāraudzināt un vest pie prāta rakstnieku Antonu, secinājumi ir teju pedagoģiski, ja kādam ilgi un pamatīgi dauza pa galvu, ir iespējas izdauzīt no tā paura visas inteliģentās muļķības un likt rakstnieķelim pievērsties tuvākajiem cilvēkiem. Atcerēties datumu, kad pirmo reizi tikies ar mīļoto (Antona aizmāršības dēļ izcēlās pirmais ģimenes skandāls), apmeklēt garīgi atpalikušo dēliņu un sadūšoties aizvākt viņu no internāta. Galu galā — ar skaidru galvu piesēsties pie datora un sākt ekrānā birdināt burtus, kuri atnesīs daudz, daudz naudas. Un, raugi, arī debesis noskaidrosies, un pārstās līt. Un Maškovs ar Habenski apkampsies kā labākie draugi. (Tiem, kas kopš triumfālā seriāla Likvidācija vai filmām Likteņa ironija 2 un Dienas/Nakts sardze, kā arī pavisam svaigā Admirāļa iemīļojuši abus aktierus, filma, protams, būs gatavā ogu maize — vienlaikus redzēt brāļojamies Odesas milici ebreju Davu Gocmanu — Maškovu ar pašu Kolčaku — Habenski ir tiešām bauda). Bet vēl jau tur paslēpts arī Armens Džigarhanjans solīda mafiozņika lomā..