Taču nekas nav nokavēts - arī šīs filmas starts «normālajā kinonomā» ir tieši laikā, teiksim, mūsu progresīvajā, mūžam avangardā esošajā kaimiņvalstī Igaunijā Mākslinieku tik tikko pirmizrādīja Melno nakšu festivālā, tātad līdz parastajai kinonomai igauņiem vēl jāgaida. Turklāt tieši šajās dienās, kad Eiropā, Berlīnē, noskaidros gada labākās Eiropas filmas titula īpašnieku - un Mākslinieks ir viena no Eiropas gada filmas balvai nominētajām filmām -, tās starts Rīgas kinoteātros ir teju vai elegants žests! Mēs sveicam Eiropas Kinoakadēmiju un tās balvu, turklāt pierādām, ka mums nav bail no kaut kā tik «savāda», tik «dīvaina», tik «nekomerciāla» kā 2011. gadā uzņemta «mēmā un melnbaltā filma», kas līdz vissīkākajai porai ir slavas dziesma kino un tā valdzinošajai, leģendām piesūcinātajai pagātnei.
Tīras emocijas
Ar Mākslinieku viss nav tik vienkārši, kā šķiet, un arī apzīmējums «sensacionāls», kas lietots attiecībā uz šo filmu, nav bļaurīgs pārspīlējums. Patiešām - tā ir sensācija, ja normāls, komerciāli sekmīgs, taču ne ar ko īpaši ārpus Francijas robežām neievērojams režisors, vārdā Mihails Hazanavičs, kura veiksmīgākās filmas ir bondiānas parodijas franču mērcē (filmas OSS:117), ņem un izdomā XXI gadsimtā uzfilmēt filmu, kurā izspēlē visus mēmā un, protams, melnbaltā kino trumpjus. Kā uzsver režisors, viņu pašu esot aizrāvusi ideja radīt stāstu, kura pamatu pamats būtu attēla tēlainība un spēja komunicēt emocijas un darbību bez dialogiem, t. i., varoņu savstarpējām sarunām. «Mani aizrāva ideja par stilizāciju un spēli ar kodiem, tas arī bija pamatā filmai, kuras darbība notiek Holivudā 20.-30. gados. Mēmais kino ir emociju kino, tas ir sajūtu kino, iespēja nekrāmēties ar tekstu ir tā, kas liek koncentrēties uz citām iespējām radīt emocijas,» uzskata filmas režisors. Turklāt liktenis šai šķietami brēcoši nekomerciālajai «dullā» režisora Hazanaviča idejai bijis absolūti labvēlīgs. Viņam ne tikai izdevās atrast viņa idejai ticošos, bet pat rast iespēju filmēt Holivudā reālos interjeros, kur savulaik risinājušās līdzīgas smeldzīgas melodrāmas un tikušās veidotas līdzīgas filmas, kuru atskaņas, citātus un stilizācijas paraugus redzam Māksliniekā. Nenoliedzami, faktā, ka filmas galvenais varonis Džordžs Valentīns (Žans Dižardēns) guļ reālas XX gs. 20. gadu kinoleģendas Mērijas Pikfordas gultā, mīt viņas mājā un staigā pa studiju paviljoniem, kuros patiešām ir tapusi Holivudas kinovēsture, filmai Mākslinieks piešķir īpašu autentiskuma šarmu. Acīmredzot Hazanaviča un viņa komandas aizgrābtība ar Holivudas kinovēsturi patiesi savaldzinājusi mūsdienu Holivudas «varenos». Ne velti filmu pasaulē izplata nopietns kinobiznesa spēlētājs - Veinsteinu kompānija. Kas ir šīs aizgrābtības pamatā - vai «franču padošanās», proti, fakts, ka tieši franču komanda veido fanātiskas mīlestības pierādījumu spožajai Holivudas pagātnei, vai kas cits -, lai paliek neizdiskutēts. (Oficiālajā kinovēsturē taču ir skaidri un gaiši ierakstīts, ka franči radīja kino, kaut tas ir diskutējams fakts, taču centrs, gribam mēs to vai ne, kopš XX gs. 20. gadiem ir Amerika, Holivuda.)
Džordžs Valentīns
Mākslinieka galvenais varonis - zvaigzne Džordžs Valentīns ir vistīrākā fikcija, izdomājums, kaut viņa liktenī ir saskatāmas atsauces uz vairākām reālām XX gs. 20. gadu zvaigznēm. Turklāt liela filmas veiksme ir franču aktieris Žans Dižardēns, kurš 20. gadu kinozvaigznes lomā ir vairāk nekā perfekts, turklāt pārsteidzoši līdzīgs tiem elegantajiem kungiem, kuri piepildīja XX gs. 20., arī 30. gadu sākuma gadu Holivudas filmas, - vispirms jau Daglasam Fērbenksam, Džonam Gilbertam, mazliet mazāk - Rūdolfam Valentīno, masu pielūgsmes objektam un pirmajam mēmā kino liktenīgajam vīrietim. Par Džordža Valentīna lomu - tā sauc Mākslinieka galveno varoni - Dižardēns lepni saņēma Kannu kinofestivāla balvu kā labākais aktieris. (Pelnīti, par to var pārliecināties, paskatoties jebkuru no Dižardēna iepriekšējām lomām, īpaši reklāmas aģentūras mērgli filmā 99 franki, arī viņa darbu jau pieminētajās spiegu filmu stilizācijās OSS:117, kuras arī veidojis Hazanavičs.) Secinājums - Dižardēna stilizācijas prasme ir perfekta! To pašu, kaut ar mazāku degsmi var teikt arī par Berenisi Bežo, kura filmā Mākslinieks spēlē jaunu, mērķtiecīgu censoni, Valentīna pielūdzēju Pepiju Milleri, kurai lemts izsisties līdz kinozvaigznes statusam jau tad, kad Valentīns būs bankrotējis un aizmirsts.
Nāvīgā skaņa
Džordžu Valentīnu no slavas pozīcijām pamatīgi izšūpo viņa nevēlēšanās atzīt skaņu - skaņas ienākšanu kino. Šķiet neticami, bet 1927. gadā, kad notiek Mākslinieka darbība, un dažus gadus agrāk nebūt nevaldīja nešaubīga pārliecība, ka skaņa ir neizbēgama kino nākotne. Pat Holivudas profīšu vidū bija naivie, kuri ticēja , ka niekošanās ar skāņu - ne vairs tapiera, pianista, orķestra atskaņotu mūziku filmas seansa laikā, bet ar skaņu celiņu, kas ierakstīts uz filmas lentes, ir kaprīze nevis neizbēgamība. Par radikālu pagriezienu Holivudas un skaņas attiecībās kļūst filma Džeza dziedonis (1927, sk. «īso kursu».) Arī 1927. gadā, kad pasaule jau ģība, noskatījusies pirmo pilnmetrāžas skaņu filmu Džeza dziedonis, kurā līdzās tipiskam mēmās filmas elementam - titriem (!) - bija arī daži sinhroni dialogi, t. i., kad aktiera runātais un dziedātais sakrīt ar viņa lūpu kustībām, dažs stūrgalvīgs Holivudas producents vēl cerēja uzņemt filmu, kas iznīcinās skaņu, dialogu, pierādot tā bezjēdzību (sk. «īsajā kursā» par filmu Saullēkts).
Pirms Mākslinieka uzņemšanas Hazanavičs esot noskatījies 400 filmu no tā kino perioda, kuru viņš gatavojies stilizēt savā filmā. Pamatīgas studijas bija obligāta prasība arī citiem projektā iesaistītajiem - kaut viņu ietekmju avotu bagāža esot bijusi pieticīgāka (ne vairāk kā 50 klasiskās filmas). Kinovēstures zinātāji Māksliniekā saskatīs citātus ne tikai no 20.-30. gadu filmām un reālu kinozvaigžņu likteņiem, bet arī atsauces uz 1941. gadā tapušo šedevru Pilsonis Keins un arī 1952. gadā veidoto Holivudas mūziklu Dziedot lietū, kas stāsta par skaņas ienākšanu kino. Ietekmju avoti ir atrodami it visā, sākot no filmas sižeta, abu varoņu Džordža un Pepijas attiecībām, aktieru spēles stila līdz filmēšanas veidam, kameras optikai, montāžai un titru izmantojumam. Protams, Mākslinieks nav «mēma» filma, tā prasmīgi izmanto unikālu skaņu, trokšņu partitūru, lieliski atceroties, ka uz ielas ir 2011. gads un zālē mūsdienu publika, kura galu galā skatās gudru stilizāciju, nevis autentisku 1927. gada filmu.
Kam domāts: Cilvēkiem, kas neuzskata, ka pasaule un kino ir sākušies kopā ar viņu. Starp citu, filma ļoti patīk bērniem!
Filmas Mākslinieks ietekmju avoti
Zvaigzne un iesācēja. Džons Gilberts un Grēta Garbo. Džons Gilberts (1897-1936) ir viena no tām mēmā kino zvaigznēm, kura dzīves motīvi reflektējās filmā Mākslinieks. Liktenīgu mīlētāju lomu speciālists un publikas elks bija arī zviedrietes Grētas Garbo partneris - arī mīļākais - viņas pirmajās Holivudas filmās. Attēlā - Garbo un Gilberts filmā Miesa un sātans (Flesh and Devil, 1927). Atkarības, nespēja iejusties skaņu kino nosacījumos bija liktenīga Gilberta karjerai, viņa kādreizējā partnere - iesācēja Garbo - ir pārspējusi Gilbertu leģendas mērogā.
Sieviešu elks. Rūdolfs Valentīno (1895-1926). Viena no pirmajām Holivudas kino megazvaigznēm, melodrāmu varonis, masu pielūgsmes objekts, kura īpašo šarmu nodrošināja arī viņa itāļu asinis. Trauslā, jutekliskā vīrieša tips, pretmets mačo tipāžam Daglasam Fērbenksam. Nospēlējis lomas vairāk nekā 30 filmās, arī Četros apokalipses jātniekos (1921), kas kļuva par vienu no komerciāli veiksmīgākajām mēmā kino perioda filmām, nopelnot tam laikam milzīgu summu - 10 miljonus dolāru. Valentīno miris 31 gada vecumā pēc aklās zarnas operācijas. No Valentīno Mākslinieka varonis Džordžs Valentīns ir aizņēmies savu uzvārdu.
Mačo. Daglass Fērbenkss (1883-1939) - pirmais kino Robins Huds un Zorro, aktieris, arī režisors un producents. Dēvēts arī par Holivudas karali, īpaši pēc viņa laulībām ar Mēriju Pikfordu (1892-1979) - vienu no pirmajām kinozvaigznēm. Viens no studijas United Artists dibinātājiem - kopā ar Pikfordu un Čārliju Čaplinu. Arī Fērbenksa karjeras spilgtākais posms ir saistīts ar Holivudas mēmā kino periodu. Fērbenkss savulaik vadīja pirmo Oskaru ceremoniju 1929. gadā; filma Mākslinieks daļēji uzņemta Holivudā vēsturiskajā Mērijas Pikfordas namā.
Kā dzima skaņa. Kaut leģendārais mūzikls Dziedot lietū (Singing in the Rain) ar Džīnu Kelliju ir uzņemts jau krietni vēlāk - 1952. gadā -, tieši šī filma stāsta par skaņas ienākšanu Holivudas kinoidustrijā un dara to atraktīvi, asprātīgi, traģikomiski un muzikāli. Mākslinieks azartiski aizguvis arī vairākus šīs filmas motīvus.
Kā izbaloja zvaigznes. Filma Sanseta bulvāris (Sunset Bvld., 1950) ir viens no klasiskajiem stāstiem par Holivudu, neprātā, patmīlībā un egocentrismā dzīvojošu mēmā kino zvaigzni Normu Desmondu, kuras neprāts kļūst destruktīvs. «Filmas ir kļuvušas sīkas,» saka Norma Desmonda, salīdzinot mēmo kino un mūsdienu filmas. Normas Desmondas loma kļuva par tolaik jau piemirstās mēmā kino dīvas Glorijas Svensones triumfu.
Nogalināt skaņu. Saullēkts (Sunrise, 1927) - tieši šai filmai bija jākļūst par mēmā kino meistarības triumfu, pierādot ar skaņas eksperimentiem apsēstajai Holivudai skaņas bezjēdzību. Skaņa nogalina poēziju, skaņa banalizē, noplicina, laupa kino tā unikalitāti... Vācu režisoram F. V. Mūrnavam, kurš tika aicināts uz Holivudu veidot Saulrietu, bija jāpierāda mēmā triumfs pār jaunatklātajiem trokšņiem un kņadu. Saulriets ir izcila melodrāma, taču tā nespēja aizkavēt skaņas ienākšanu.
Revolūcija. Džeza dziedātājs (The Jazz Singer, 1927) kļuva par pirmo pilnmetrāžas filmu, kurā parādījās sinhronie dialogi un dziesmas, kaut filmai bija arī tipiski mēmā kino elementi (starptitri). Mūsdienās šī filma par ortodoksālas ebreju ģimenes pazudušo dēlu, kurš kļūst par džeza dziedātāju, šķiet naiva un neveikla, tomēr tā radīja apvērsumu. Pēc filmas grandiozajiem panākumiem un aktiera Ala Džolsona filmā izteiktās frāzes: «Jūs vēl neko neesat dzirdējuši!» bija pilnīgi skaidrs - kino no skaņas neizbēgt.