Atšaudījies Gelas Babluani filmā 13, galanti brutālais brits Džeisons Steitems turpina štancēt savu firmīgo kriminālista ar šarma tēlu vēl vienā šīs kino sezonas rimeikā. Šoreiz Steitems strādā ar žanra klasiku - iedzīvina Čārlza Bronsona tēloto varoni - pasūtījuma slepkavu jeb mehāniķi Artūru Bišopu no 1972. gada filmas Mehāniķis, kura kinovēsturē iezīmēta ar vārdiņu "kulta filma", jo piedāvā netradicionālu un netriviālu filmas veidotāju un līdz ar viņiem arī skatītāju attieksmi pret galveno ļaundari, daudzu cilvēku slepkavu - dziļas cilvēciskas simpātijas.
Kurš ir nelietis?
Turklāt filmas sižets uzdod vēl vienu interesantu jautājumu - kurš tad galu galā ir lielākais nelietis šajā stāstā par vecāka gadagājuma killeru, kurš aiz cilvēciskiem motīviem audzināšanā "pievācis" paša noslepkavotas personas dēlu, - varbūt tieši jaunās paaudzes slepkavnieks? Jo vecā rūdījuma "mehāniķis" vienmēr ievēro lai arī slepkavas, bet goda kodeksu jeb likumus. Tas vienlīdz attiecas uz viņa profesionālo darbību un privāto dzīvi. Turklāt oriģinālfilmā Bronsona Bišops ir estēts - klausās klasisko mūziku, ciena glezniecības vecmeistarus, īpaši Bosu ar viņa šedevru Elle. Jaunais izlutinātais, ciniskais bagātnieks uzdzīvo un dzīvo absolūti bez jelkādiem principiem. To vislieliskāk var vērot abu "mehāniķu" attieksmē pret sievietēm - vecākais galanti tic viņu apkalpojošas prostitūtas pasaciņām (klienta atbūtnes laikā viņa raksta romantiskas vēstules, par kurām prasa ekskluzīvu samaksu), jaunais savai draudzenei mierīgi ļauj noasiņot, kad tā kārtējo reizi sacerējusies aiz nelaimīgas mīlas darīt sev galu. Jaunajā filmas versijā "mehāniķis" cinismā iet vēl tālāk - viņš (lieliskā Bena Fostera, killera no filmas Vilciens uz Jūmu, atveidojumā) ir totāls psihopāts, kam cilvēka dzīvība nepieder pie jelkādām vērtībām. Tādējādi iracionāls kļūst pats filmas pamatkonflikts - ko elegantais pedants, kāds nepārprotami ir Džeisona Steitema mehāniķis Bišops, meklē partnerībā ar šādu nekontrolējamu, acīmredzami psihiski slimu jaunekli. Viņš taču nav dakteris, bet slepkava…
Killers bez dēla
Taču visvairāk žēl, ka no jaunās filmas, neraugoties uz patiešām kruti safilmētajām "klientu iznīcināšanas" epizodēm, izkūpējusi kāda ļoti cilvēcisku dominanti veidojoša tēma - Bronsons ir novecojošs slepkava, un blondais pleibojiskais jauneklis savā ziņā šādam Bišopam ir nerealizēts dēla tēls - jo pasūtījuma killeru profesionālais lāsts un liktenis taču ir mūžīgā vientulība. Killers uzticas tikai sev. Sirdskaiti iemantojušais piecdesmitgadīgais Bišops 1972. gada filmā cer, ka jauneklis skolnieks būs vismaz dēla ēna.
Filmas 2011. gada versijā nekādu domu par iespējamo "tēva un dēla" attiecību tēmu ij būt nevar. Kaut vai tā elementārā iemesla dēļ, ka Steitema varonis pēc gadiem un izskata Fostera neirotiskajam sadistam maniakam der labākajā gadījumā par vecāko brāli. Tā ka šoreiz Mehāniķis piedāvā minimumu cilvēcības, toties simtprocentīgi no jelkā dzīva izkastrētu stilu, slepkavošanas dizainu, tīru action, kas, visticamāk, pārtaps Mehāniķī II, jo eleganti profīši tagad modē.
Protams, es klusēšu par filmas galveno intrigu, lai jums nelaupītu interesi vispār iet uz šo izstrādājumu. Bet, godīgi runājot, man žēl Džeisona - viņa perfekcionisms tiek ekspluatēts galvenokārt muskuļu reljefa un zibenīgās reakcijas atrādīšanai. To, kas šim džekam pa spēkam, pierādīja kaut vai viņa kolorītie varoņi Gaja Ričija filmās - ne tikai brutāla mačo modeļa tēls izslāpušu erotomānu sapņu apmierināšanai. Es nemaz nerunāju par tādiem teicamiem dramatiskiem aktieriem kā jaunais Bens Fosters vai, pasarg dievs, klasiķis Donalds Sazerlends, kurš acīmredzami strādā naudas dēļ.