Izskatās, ka Sema Bella dzīvē viss ir vienkārši lieliski - mīļa sieva un trīs gadus veca mazulīte regulāri apliecina savu sirsnīgo gādību par tēti, darbā priekšniecība ar savu uzcītīgo darbinieku ir vairāk nekā apmierināta un sola nez kādus bonusus, arī sabiedrība, kas nerunīgajam Semam apkārt, cenšas uzlabot omu, jo sevišķi pļāpīgais virtuālais draudziņš Gērtijs jeb robots Smailijs, kurš uzlādēts - saprogrammēts - ne tikai ar pilnu cilvēka emociju gammu un spēju piemērotos brīžos analizēt sava dzīvā partnera izjūtas un uz tām attiecīgi pareizi reaģēt, bet vēl arī ar aktiera Kevina Speisija dūdojošo balsi. Pasaka, ne dzīve.
Protams, ja neņem vērā, ka šis cilvēks - Sems Bells - jau trīs gadus viens pats strādā uz Mēness, kur automātiskajā dziļ-urbumu šahtā nodarbojas ar Zemei vērtīgā hēlija-3 iegūšanu. Sems atrodas Mēness neredzamajā, tumšajā pusē, tādēļ tiešu kontaktu ar mājām viņam nav, bet pēc divām nedēļām Semam beigsies trīsgadu kontrakts un viņš dosies atpakaļ uz mājām, uz Zemi, kur beidzot satiks tos, ar kuriem radis kontaktēties virtuālajā telpā. Un, jācer, rūpīgais Smailijs (burtiski - dzeltenā smaidošā grafiskā zīme televizorā) iegūs kādu nebūt cilvēcisku apveidu.
Kubrika pēdās?
Tomēr, viss ir pārāk skaisti, lai izskatītos reāli. Filmas Mēness/Moon sižets un forma atgādina amata ziņā lieliski izveidotu zinātniskās fantastikas kino. Ko vērtas ir perfekti dizainētās Mēness ainavas, no kurām dveš, klišejās runājot, rēna, pat apgarota kosmiska vientulība, kuru papildina dzīvā kinomūzikas klasiķa Klinta Mansela dvēseli plosošās, bet absolūti nebanālās skaņas jeb izplatījuma mūzika. Filmas pirmajās 15 minūtēs jau sāc meditēt par tēmu, ka kinoģēnijiem Tarkovskim (Solāris) un Kubrikam (Kosmiskā odiseja) ir radies talantīgs sekotājs - 38 gadus vecais debitants britu režisors Dankans Džonss, kurš par Mēnesi 2009. gada sākumā saņēma godam pelnīto BAFTA gada debijas "zelta masku" un prestižo British Independent Movie Awards gada labākās filmas titulu. Filma patiešām pieder pie tās retās kategorijas, ko var saukt par perfekti nostrādātu konceptuālās mākslas darbu, turklāt bonusā nāk "konceptuālai mākslai" tik netipiskas "fīčas" kā aizraujošs, teju vai no drebuļfilmām patapināts sižets. Jo galu galā šis kinodebitants ar segvārdu Dankans Džonss ir Deivida Bovija dēls Zovijs Bovijs - puisis, tā teikt, nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta modernajā mākslā, un ir skaidri redzams vai ik kadrā, ka kino un citu vizuālo mākslu - nerunājot par mūziku - vēstures izglītība Dankanam vienkārši ir asinīs. Bet filma neatstāj labi skolota censoņa izdevušos imitāciju par kosmiskās vientulības un izplatījuma fobiju (jeb, kā papiņš reiz dziedāja, Space Oddity) tēmu. Tā ir kas vairāk nekā pieklājīga debija.
Vientulības sajūtas
Pirmkārt, uzslavas, lai neteiktu - apbrīnu, pelna Džonsa prasme strādāt ar aktieri, šajā gadījumā arī filmas vienīgo galveno varoni Semu Rokvelu, kuram tā ir vienkārši izcila sololoma. Otrkārt, Džonss pēc būtības nekopē nevienu no dižajiem (Tarkovskis, Kubriks) vai mazāk dižajiem (tautieti Deniju Boilu vai Soderbergu ar Solāris rimeiku) kosmosa filosofiem, kaut arī "aizņemas" dažus formālus paņēmienus vai kinokosmosa dekoratīvos elementus. Mēness režisoram izdodas nespriedelēt par abstrakcijām, bet gan kaut kādā dīvainā veidā tik ļoti cilvēciskot šo "viens pats uz Mēness" sajūtu, ka kosmiskā vientulība izrādās katram cilvēkam saprotams emocionāls stāvoklis, proti, vientulība slēpjas mūsu katra galvā un/vai sirdī. Bet tiem, kuri mīl īstu piedzīvojumu kino, tiek sagatavots liels pārsteigums, ko, iespējams, jūs jau nojaušat, - Sems Bells uz Mēness, protams, nav viens. Un filmai, iespējams, ir vēl vismaz divas patstāvīgas interpretācijas iespējas: tā ir filma par cilvēka un robota draudzību, un tā ir filma par prātā sajukšanu uz vientulības bāzes.
Visbeidzot - nevar ignorēt faktu, ka filmā ir divas nāves, no kurām viena, ļoti ticams, - slepkavība.
Sk. arī www.moonthemovie.com.