Ja šitā turpināsies, mana pasaulē vismīļākā kinorežisora Mārtina Skorsēzes vietu ieņems brāļi Ītens un Džoels Koeni. Nav runa par to, ka Amerikas provinciālā ebreju ģimenē uzdīgušie brāļi būtu visvisviskrutākie kinoveidotāji uz globusa (labu, pat ģeniālu filmu vispār jau ir gana daudz), taču šie ir pamanījušies ar savu svaigāko filmu Nopietns cilvēks/A Serious Man, uzņemtu ātrā vīzē un par pavisam knapiem līdzekļiem, turklāt bez nevienas ierastās Koenu zvaigznes (Klūnijs, Makdormanda, Bridžess utt.), bet vienalga ar visādās ziņās izciliem ebreju aktieriem, uzradīt tik dziļi personīgu, aizkustinoši nopietnu un tieši nopietnībā bezgalīgi smieklīgu un teju autobiogrāfisku stāstu - atriebību pašu Minesotā, Mineapolisā, nonīktajai bērnībai (pirms dodaties šo šedevru lūkoties, lūdzu, uzziniet, ko ebreju pusaudzim nozīmē jūdaisma reliģiskais rituāls bar mitzvah) -, papildināt to ar vispārcilvēcisku vēstījumu par katrai domājošai būtnei eksistenciālu problēmu (dievatstātību jeb totālu Dieva ignoranci pret nožēlojamo cilvēku rasi), visbeidzot absolūti ideāli ierakstīties to tēmu un stila lokā, kuras Koeni līdz virtuozitātei izstrādājuši tādās lieliskās filmās kā Cilvēks, kura nebija/The Man Who Wasn"t There, Bārtons Finks/Barton Fink, Millera krustceles/Miller"s Crossing, Kur sirmgalvjiem nav vietas/No Country for Old Men un Sadedzināt pēc izlasīšanas/Burn After Reading.
Nopietns cilvēks - Koenu esence, es teiktu. Kaut tā ir tāda maza, muļķīga un ļoti drūmi gudra filmiņa. Kamerstila darbs. Par ebreju un, ļoti konkrēti, viena augstskolas pasniedzēja Lerija Gopņika nelaimēm. Situācija kā pats šahā - Gopņiks grib Dievam uzdot jautājumu par savas dzīves jēgu, bet šamējam pie vienas vietas. Bet Lerijam (apbrīnojami perfektais, pilnīgi "apdauzītais" Maikls Stālbergs) ir par ko piktoties uz Viņu. Jo viņa dzīve ir ne tikai nožēlojami mizerabla, tā sāk kļūt nekontrolējami muļķīga. Spriediet paši!
Likstu ligzda
Kaut kur provincē - Minesota, Mineapolisa, 60. gadu beigas. Lerijs Gopņiks un viņa apkārtne. Gadiem ilgi paciestā un tipa mīlētā sieva ņem un pēkšņi "salaiž" ar kaut kādu puspazīstamu ģimenes draugu Saju Eiblmenu, tāpēc vīram laipni piedāvā padzīvot motelī, pa to starpu no paša Lerija mājas neizvācas un pat arī netaisās izvākties "uz mirkli paciemoties" atbraukušais brālis, kurš turklāt ir invalīds (un, šķiet, ne tikai fizisks), dēls jāgatavo bar mitzvah rituālam, jūdaisma "vīra kārtai", bet jauneklim prātā nevis visi tie senie ebreju ķiņķēziņi, tipa apgraizīšanas, Toras skaitīšana un citas blēņas, bet sex, drugs & rock"n"roll. Gopņika meita, kura savukārt ir apsēsta ar personīgo higiēnu jeb tīrības māniju un tāpēc četrreiz dienā mazgā matus, netiek vannas istabā, jo tur tup "tas idiots" Lerija brālis, kuram jāžāvē strutainās pumpas uz kakla.
Ar likstām mājā vēl nav diezgan - augstskolā, kurā fiziku/matemātiku pasniedz Lerijs, pret viņu tiek vērptas intrigas, kas apgrūtina Gopņikam saņemt ilgi gaidīto pastāvīgā profesora vietu (students aziāts klaji kompromitē savu pasniedzēju, dodot Lerijam kukuli, bet korejieša tēvs draud Gopņiku sūdzēt tiesā par "rasistiskiem aizspriedumiem", augstskolas koridoros, ieraugot Leriju, "bābas učenes" nez par ko čukstas un tā tālāk), lai cik veikli viņš, cienījamais pasniedzējs Lerijs Gopņiks, ar fizikas formulām pilnībā aprakstīto tāfeli uzskatāmības un studentu ērtību labad neizdaiļotu ar miruša un dzīva kaķa bildītēm (t. s. Šrēdingera paradokss, kurš apzīmē augstākās jēgas klātbūtni pat bezjēdzīgajā), Lerija sūri grūti sapelnītajai mājai televīzijas antena veic sazvērestību un nerāda kanālus, kaimiņiene plika sauļojas dārzā, nu, un tā tālāk - savērpt ikdienišķu likstu ligzdu, līdz Lerija intīmās nelaimes iemanto vispārhumānas traģēdijas vērienu, - to brāļi Koeni prot kā neviens cits amerikāņu kino (varbūt vienīgi Čārlijs Kaufmans).
Kādēļ šīs ciešanas?
Problēma ir tā, ka Lerijs iedomājas - ja nu viņš vērsīsies ar uzrunu pie Augstākā, varbūt tas atbildēs - kādēļ visas šīs ciešanas? Jo, nešaubieties ne mirkli, Dievs ir pirmais, kurš uzskata, ka visi Zemes ļaudis bez izņēmuma ir idioti (un Viņam piekrīt Koeni - atcerieties, kādi savtīgi nelieši bija cilvēki filmā Kur sirmgalvjiem nav vietas, kādi egocentriski plānprātiņi - filmā Sadedzināt pēc izlasīšanas!).
Pat daudzie ebreju Dieva vietnieki uz zemes Lerijam nespēj palīdzēt - viņi toties prot stāstīt tik plānprātīgas līdzības (ilustrējot Lerija dzīvi), ka no smiekliem var aizrīties un nosmakt. Pirmais rabīns iesaka Lerijam meditēt uz tukšu autostāvvietu - un tieši tā Lerijs atgūšot pazaudēto saiti ar Dievu: ej pie loga un skaties! Otrs rabīns izstāsta "līdzību" par zobārstu, kurš uz sava pacienta žokļa plates ieraudzīja uzrakstu "Palīdzi man!", pazaudēja mieru un miegu, toties sapnī redzēja trešo rabīnu, kurš teica, ka palīdzēt cilvēkiem vienmēr ir vērtīgi un Dievs visu redz!
Par to, ko dara trešais - pats, pats galvenākais rabīns -, es vispār klusēšu... Un, pats jocīgākais, Koeniem izdodas solīti pa solītim filmas finālā pietuvināties apskaidrojošai apokalipsei. Kaut arī šoreiz slēgtā teritorijā - "savējo lokā", ebreju ģimenē. Varbūt tieši tas arī ir galvenais - pateikt, ka arī jūdu Dievam nospļauties uz mums, Lerijiem Gopņikiem vai Jāņiem Bērziņiem? Tāpēc Lerijam prātā nāk vienīgais loģiskais jautājums - bet varbūt Viņa nemaz nav, ja jau viņam viss vienalga?.