Patoloģija

Es atminos vien pasenos Komatozniekus ar pavisam svaigo Džūliju Robertsu un vēl neapvēlušos Kīferu Sazerlendu, kuri, būdami dakteri, cītīgi centās izpētīt personisko nāves stāvokli, kā arī dažas nu ļooooti spilgtas morga jeb prozektorija epizodes no klasiķa Larsa fon Trīra Karalistes (slavenais šausmu seriāls par slimnīcu). Izskatās, ka pajaunā vācu režisora Marka Šolermaņa medicīniskais trilleris Patoloģija/Pathology ir aicināts šo nišu aizpildīt, turklāt paradoksālā kārtā — izpelnoties tīri augstu novērtējumu rietumu kinokritiķu vidū. Tas gan netraucēja ASV filmai ar blīkšķi izgāzties, bet šajā bēdīgajā faktā drīzāk vainojams apstāklis, ka filma, kas acīmredzami paredzēta šausmeņu galvenajai skatītāju auditorijai — tīņiem uz koledžu beidzēju vecuma pusi —, dabūja slepkavīgo cenzūras ierobežojumu R–17 (filmu drīkst skatīties 17 gadu sasniegušie). Varbūt daļa taisnības cenzoriem ir, jo — šajā filmā nodarbinātie municipālās slimnīcas dakteri tādu nerakstītu tabu kā cieņu pret mirušu cilvēku ķermeņiem nejūt ne mazākajā mērā. Autopsijas laikā jaunie interni pie "atkorķēta konserva" (lasi — mirušā), cimdus nenovelkot, bez problēmām gremo sviestmaizes, aizsnaudušos kolēģus modina, uzbliežot tiem pa pauri ar cirozes saēstu aknu, un bezmaz vai nodzēš cigaretes atvērtā galvaskausā. Tieši tādi dakterīši strādā hospitālī, kurā pēc Hārvarda medicīnas fakultātes beigšanas ierodas strādāt izcilnieks Teds Grejs (populārā seriāla The Heroes simpātiskais varonis Mailo Ventmilja, kurš spēlēja arī paša Rokija — Stallones — dēlu filmā Rokijs Balboa). Un palēnām piekrīt iesaistīties dīvainā dakteru spēlītē "līķu mafija", kad vakaros jaunie mediķi dodas uz morgu un tur rīko... bet lai nu paliek noslēpums, kādas bakhanālijas sagaida skatītājus, kuriem patīk visādas medicīniski šokējošas rotaļas (un kā pierādīts, vismaz 90% bērnu reiz sapņojuši paspēlēties dakteros...). Bet tiešām talantīgajam un apķērīgajam ārstam Tedam, paldies dievam, pietiek prāta, lai kādā brīdī saprastu, ka viņš pats var kļūt par nākamo "pacientu" spēlē, ko līķu mafija — šis slēgtais mediķu—slepkavu klubs — dēvē par "ideālo slepkavību" un kuras noteikums ir — kurš vislabāk nogalinās cilvēku un tik ekstravaganti, ka neviens no patologanatomiem nespēs atklāt nāves cēloni! Tieši par sižeta neparedzamo asprātību un intriģējošajām medicīniskajām detaļām kritiķi arī slavē Šolermaņa filmu — tā nav nedz politnekorekta melnā komēdija par civilizētā sabiedrībā tabuizētu tēmu, nedz bezjēdzīgs slešeris, kur miroņi tiek šķaidīti pa labi un pa kreisi, lai ar šokējošām līķu grēdām tikai pakutinātu nervus spiedzošu meitenīšu bariem. Šolermanis ir uzņēmis reālistisku šausmu filmu par mediķiem, kuriem neeksistē morālās atļaušanās robežas un citu dzīvības cieņas jūtas — tās vienkārši kaut kādā brīdī atteikušās funkcionēt. Citāts no filmas: "Eu, ja tu gribi spēlēt mūsu klubā, tev jāpagādā uzšķēršanai kāds mironis!" Principā tieši šis šķietami didaktiskais mesidžs ir tas filmas āķis, kuru nevaru novērtēt par zemu. It īpaši, ja Panorāmā noskatos sižetu — kādā Rīgas morgā nedēļu nomētājas "anonīma" cilvēka līķis un nevienam par to nav nekādas daļas — padomājies, vēl viens Nezināmais, ko transportēt uz Jaunciema smiltāju.