Mērs pat izdeva īpašu viesmīlības rīkojumu vietējiem ļaudīm — visādi palīdzēt filmdariem, pie viena apsolot, ka Ziemsvētku rotājumus, spuldzītes un eglītes nenovāks no Briges ielām līdz pat martam, kad filmēšana tiks pabeigta. Ak, ja viņš, nabadziņš, būtu zinājis, kādā ķezā iekūlies!
Dzimis veiksminieks
Britu un beļģu kopražojums, 107 minūtes garā filma, ir pasaulē slavenā īru dramaturga Mārtina Makdonas debija pilnmetrāžas kino. Mārtins ir atbildīgs gan par scenāriju, gan režiju. Viņa debija kino vispār bija necerēti veiksmīga — Makdona saņēma 2006.gada Oskaru par labāko spēles īsfilmu (ar Brendanu Glīsonu galvenajā lomā, kurš pārceļojis arī uz Reiz Brigē). Makdonas vārds nav svešs arī Latvijā: Dailes un Valmieras teātrī iestudēta viņa "starptautiskā vizītkarte" — slavenā luga Spilvencilvēks, Jaunajā Rīgas teātrī — Vientulīgie rietumi, pasen Dailē, tagad Rīgas Krievu teātrī skatāma Makdonas luga Kroplis no Inišmānas, Dailē joprojām, taču reti — Līnenas skaistumkaraliene. Pats autors atgādina izspļautu pancīgā Stinga kopiju no Police ziedu laikiem — blondi mati ezītī un mūžīgs jaunības smīniņš lūpās. Tomēr viņš savos vēlajos trīsdesmit patlaban ir slavenākais un talantīgākais īru dramaturgs pasaulē, kurš raksta, pavirši skatoties, ļoti melnas un ļoti dīvainas komēdijas par ne mazāk dīvainajiem īru ļaudīm, bet kuras skatoties neizbēgami nāk raudiens vai uzbango kādas citas siltas, dziļas, cilvēciskas emocijas.
To, ka Makdona ir
reti sastopams dialogu talants, es zināju, bet mans pārsteigums bija
neviltots, apjēdzot, ka viņa režisētā filma Reiz Brigē grasās kļūt par
šī gada labāko filmu/drāmu — nu, vismaz pagaidām tā izskatās. Ja
režisors ar trim ļoti labiem aktieriem (Kolinu Farelu, Brendanu Glīsonu
un Reifu Fainsu plus dažiem izteiksmīgiem tipāžiem epizodēs, ieskaitot
Žeremiju Renjē no slavenās Bruno Dimona filmas Bērns) ir spējīgs radīt
vistīrāko cilvēcisko traģēdiju no vistīrākās ciniski melnmelnās
komēdijas — tur ir jābūt mākslas alķīmiķa brīnumdara iemaņām! Šoreiz
filmas reklāmas rullītis ir apzināti melīgs — tas piedāvā tipisku
gangsterkomēdiju agrīnā Gaja Ričija — tā, kas nauda–kārtis–divi–stobri,
— stilā, taču filma finālā izrādās augstā traģēdija par tēva un dēla
attiecībām, ziedošanos jeb pašuzupurēšanos, tikumību un
cilvēkmīlestību. Gluži gogoliskas pārvērtības, kas notiek ar cilvēkiem.
Turklāt visneaprēķināmākajā veidā.
Killeri Brigē
Divi proletāriskas cilmes patupi Dublinas gangsteri jeb, prastāk izsakoties, morāli tik tālu/zemu degradējušies žmuriki, kuriem pat dikti lielu naudu nevajag, lai kādu pēc pasūtījuma aizsūtītu pie dieviem, sataisa šmuci savā dzimtajā teritorijā. Jaunāko tēlo Farels, vecāko — Glīsons. Abi pēc skata, kā smejies, neatstāj simpātisku iespaidu. Nu, gluži kā tie 90.gadu krievu džeki ezītī un treniņtērpos, kas siroja pa Rīgu.
Viņu boss (Reifs Fainss) pavēl abiem tīties prom no Anglijas un uz laiku, kamēr viss pierimst, noslēpties Brigē. Tā kā ir Ziemassvētki, tad pat šādā flāmu provincē, kuru jaunais (Farels) dēvē, saprotams, par "fuc... tūpli", visi hoteļi ir aizņemti, un, kā smejies, diviem stingrās orientācijas vīriešiem nākas iziet pirmo pazemojuma loku — iemitināties vienvietīgā viesnīcūķī, tipa, viens pods — viena gulta.
Nākamais pazemojums šajā pilsētelē — te absolūti nav ko darīt, jo sevišķi Ziemsvētku laikā. Šo "nav ko darīt" bezcerīgo stāvokli krāšņi raksturo tipiski absurdais Makdonas dialogs:
— Tu rāpies te augšā?
— A kas tur ir?
— Nu, skats...
— Skats uz ko? Uz to pašu, kas šeit? Es jau tāpat esmu šeit.
— Tu esi briesmīgs tūrists, Rej.
— Paklau, Ken, es uzaugu Dublinā, un es mīlu Dublinu. Ja es būtu uzaudzis fermā un būtu garīgi atpalicis, Brige uz mani atstātu dziļu iespaidu. Bet es nepiedzimu kūtī, un tāpēc tas nav tā. Es nekur nerāpšos.
Vai arī fantastiskais dialogs, kad viens slepkava atzīstas otram, ka viņš... mīl savu darbu: "Nu, kā — tu braukā pa pasauli un ar visādiem interesantiem cilvēkiem satiecies..."
Brigē iestrēgušajiem Kenam ar Reju vienīgais izpriecu avots ir mēģināt no tūristiem — killeriem pārvērsties par "parastiem cilvēkiem". Tāpēc vecākais staigā pa baznīciņām un cītīgi pēta viduslaiku arhitektūru, kamēr jaunākais gaudo aiz garlaicības un piekasās tūristiem: lien uz kašķi un arī sarīko to — sakaujas ar vietējo skinhedu, kuram blakus ir tāāāāāda vietējā bulciņa! Mūsu jaunais gangsteris saprot — viss, viņš ir iegrābies līdz ausīm. Saticis sava mūža vienīgo. Pēcāk vietējā bārā Farels sapazīstas ar pundurīti, kurš izrādās art house filmu darbonis, kurš te uzņem sirreālistisku filmu un pie viena lieto narkotikas. Dažas no "narkotikām", piemēram, ir zirgu tēviņiem paredzēti trankvilizatori, kad tie jānomierina pēc veiksmīgas apsēklošanas procedūras beigšanas.
Tikmēr Glīsona varonis kaut ko mierīgi purpina zem deguna un vēro sava jaunā partnera bērnišķīgās izklaides. Viņš ir priekšzīmīgs tūrists. Hm. Un viņā mostas tēva jūtas.
Vispār Brige ir tāda
labiekārtota provinces pakaļa, kura filmas varoņiem var kļūt vai nu par
elli, kur sadegt par saviem grēkiem, vai šķīstītavu, kurā šos grēkus
izpirkt. Makdona izvēlas otru variantu un nosūta uz Brigi bosu, kurš
"gangsteru brīvdienās" piedalījies kā balss telefona klausulē. Izrādās,
boss licis vienam gangsterim novākt otru. Tas atsakās. Un sākas....
Labāk par Tarantīno
Rietumu kritiķi ne velti pieraksta Makdonas filmai Tarantīno ietekmi. Jā, formāli Bēguļot Brigē (mans filmas tulkojuma variants) var uztvert kā Tarantīno Trako suņu un Lubenes krustojumu. Taču ir kāda nianse — Makdonas dialogi ir spēcīgāki par Tarantīno tekstiem.
Turklāt
līdz ar Fainsa ierašanos filma no ķiķinošas ciniskas izklaides par divu
kretīnu piedzīvojumiem vienā "stulbā ciematā" tiešām pārvēršas žanrā,
un pēkšņi visas "smieklīgās" detaļas iegūst pilnīgi citu saturu —
drāmas apjomus un traģēdijas cienīgas kaislības. Līs asinis. Jo ir
teikts — nepamodiniet divos vīriešos vissvētākās — mīlestības — jūtas,
ja negribat ļoti lielas nepatikšanas. Jo reizēm tā — par aklo sauktā
mīlestība — atver cilvēkiem, pat diviem rūdītiem slepkavām, acis un
liek apjēgt, ko nozīmē — dzīvot.