Mīļie draugi, jūsu uzmanībai jaunākais Krēslas vampīrsāgas turpinājums Rītausma, kas visdrīzāk kļūs par pamatīgu pārbaudījumu līdzšinējai šo filmu «fanu bāzei». Kaut man nav pie rokas socioloģisku pētījumu, taču nešaubīgi Meieres kundzes romāni par daiļās Bellas Snovas (Kristena Stjuarte) liktenīgo mīlestību pret cēli blāvo vampīru Edvardu (Roberts Petinsons) un dvēseles tuvību ar vitālo vilkati Džeikobu (Teilors Lotners) pamatā valdzina ļoti jaunus prātus. Paradoksāli, ka XXI gadsimtā tieši asinskārais vampīrs ir ieņēmis vakanto romantiskā varoņa nišu ļoti jaunu tīņu, galvenokārt meiteņu, auditorijā.
Rītausma līdzšinējās Krēslas pielūdzējas pakļauj ļoti skarbam pārbaudījumam - no trauslām nojausmām, pirmo skūpstu nevainības, liegām trīsām un romantiskas iemīlēšanās skurbuļa, kas tā vai citādi caurvija pirmās Krēslas filmas, Rītausma pārsviež mūs skarbā, pat fizioloģiskā realitātē. Filma sākas ar Bellas un Edvarda kāzām - romantikas triumfs, brīnumskaitā līgavas kleita, vecāku un radu aizkustinājuma asaras, kaut to, ka labi nebūs, uzkrītoši liek nojaust jau Bellas nervozā vaibstu spēle un ar montāžas palīdzību stieptais līgavas ceļš līdz altārim, protams, pie tēva rokas.
Viss, kas notiek pēc tam, vismaz filmas pirmajā daļā vēl ideāli piespēlē normāla patērtājsabiedrībā auguša jauna cilvēka sapnim par medusmēnesi ekskluzīvā bungalo tāltālās eksotiskās zemēs ar peldi mēnesstaru apspīdētos okeāna viļņos un vētrainās kaislībās papostītu bungalo interjeru. Ar to arī sapnim tiek pielikts punkts - Bella paliek stāvoklī, savukārt vampīra (jo Edvards, kaut sirsnīgs, ir un paliek vampīrs) un cilvēka mīlas auglis, izrādās drauds gan Bellas dzīvībai, gan abu attiecībām.
Te pauzēšu ar filmas sižeta piesaukšanu, kaut šis solis neļaus izvairīties no secinājumiem - filmas veidotāji (jaunienācējs šajā «seriālā» - režisors Bils Kondons, starp citu, viņš ir oskarots scenārists par filmu Dievi un monstri (1998), arī veiksmīgā mūzikla Dreamgirls (2006) režisors) ir maksimāli sabiezinājuši krāsas, laupot jebkādas ilūzijas par to, kas mēdz sekot pēc baltās kleitas, kāzu rituāliem un medusmēneša. (Ironiski, ka režisors Kondons ir veidojis filmu Kinsijs (2004) par seksualitātes pētnieku Alfrēdu Kinsiju.) No romantikas Rītausmā vairs nav ne smakas, Bella dziest līdzjūtīgās vampīru ģimenes acu priekšā, kaisles auglis izsūc viņas spēkus, bet… kinovēsturē iesvaidīts prāts atrod nepārprotamu šīs filmas iedvesmas avotu - baiso, bet šedevra kārtā iecelto Rozmarijas bērnu (1968).
Protams, jājautā, vai Rītausmas apzinātais fizioloģisms, grūtniecības romantikas «dekonstrukcija» ir apzināts autoru solis vai tā netīšām «sanācis». Abos gadījumos Krēslas fani var justies nodoti. Kaut, protams, būs arī turpinājums - Rītausma 2.