Nemeklējiet jaundarinātajā kinohuligāna un vienlaikus izsmalcināta estēta Gaja Ričija otrajā Šerloka Holmsa kinoreinkarnācijā kādu atbilstību konkrētam sera Artura Konana Doila stāstam par Anglijas deduktīvo ģēniju Šerloku! Protams, kā smejies, zināmas atsauces uz leģendārā detektīva literārā tēva roku filmā var atrast, ja grib, - īstā Holmsa faniem ir būtiski zināt, ka filma nav gluži vaļīga interpretācija par pasaulē pazīstamāko noziedznieku biedu!
Izdomas fantoms
Filmas sižetā atradīsit visvairāk no Konana Doila garstāstiem Fināla problēma (The Final Problem) un Piedzīvojums tukšajā namā (The Adventure of the Empty House), kā arī ķeskas no Holmsa intelektuālajiem varoņdarbiem stāstos Četru zīme (The Sign of Four), Grieķu tulks (The Greek Interpreter), Baiļu ieleja (Valley of Fear), Raibā lente (The Speckled Band), Mirstošais detektīvs (The Dying Detective), Brūsa Pārtingtona ieceres (Bruce Partington Plans)… Tomēr, lai cik svabadas būtu Ēnu spēlē vērojamās kinoatrakcijas par Holmsa tēmu, manuprāt, ir neauglīgi vaimanāt, ka, lūk, 1891. gadā (kad risinās filmas notikumi) pa Londonas ielām nebraukāja tik daudz automobiļu, kā to rāda nejēga Gajs Ričijs.
Kāds antīkās tehnikas eksperts internetā pat saskaitījis, ka Londonā 1891. gadā bijuši pārdoti tikai 82 automobiļi un zvaigājas par filmas veidotājiem, ka tie visi laikam arī nokļuvuši uz ekrāna. Cits izsmej filmas autorus par nepareizā karodziņa nozibēšanu kaut kur ekrāna stūrītī, cits saskatījis neautentisku indes zīmes lietojumu (pazīstamo dzeltenmelno galvaskausu ar sakrustotiem kauliem), jo zem kauliem, redz, nekad neesot rakstīts Poison! Ak tu kungs! Filma taču nav vēsturiska Londonas (vēl arī Parīzes un Šveices) notikumu restaurācija, kad tur darba darīšanās bija devies Šerloks Holmss. Šo bezjēdzīgo pārmetumu autoriem vajadzētu reizi par visām reizēm iegaumēt, ka arī pats Holmss taču ir fikcija, izdomas fantoms, literārs tēls.
Perfektā retrobilde
Pavisam cita lieta ir šīs izklaidējošās filmas veidotāju komandas sasniegumi un koncepts, par ko ir vērts gan sajūsmināties, gan strīdēties. Vēl bez producentu izšķērdības - 120 miljonu budžeta, bez scenāristu laulātā pāra Mišelas un Kīrena Malrūnijiem, četriem vēstures konsultantiem, jautrā režisora un tikpat jautrajiem aktieriem jaunajam Šerlokam Holmsam ļoti paveicies ar operatoru - izcilais Filips Ruselo garantē ārprātā stilīgu retrobildi, kuru skatoties mākslinieki var mirt aiz skaudības. To pašu nevar teikt par cita oskarneša komponista Hansa Cimmera garlaicīgo mūziku ar čigānu motīvu ekspluatāciju.
Perfekta un zibenīga ir montāža, kas piespiedīs starp daudzajiem pif-paf, sprādzieniem, uguņošanām - pirotehnika Šerlokā Holmsā 2 nav žēlota - galvu grozīt pat tiem tīņiem, kuri labprāt ignorētu filmā smalki savērptās detektīvās un politiskās intrigas. Jāatzīst, fināla vārdiskā divkauja starp Holmsu un viņa galveno ienaidnieku profesoru Nāvi jeb Moriartiju tiešām paģēr uzmanīgu iedziļināšanos tekstā. Vizuāli Gaja Ričija darbs patiesībā paredzēts stila gardēžiem. Taču kā ir ar saturu?
Orģija vīriešu klubiņā
Vai tiešām svaigajā interpretācijā mēs uzzinām un ieraugām, ka Šerloks Holmss (Roberts Daunijs juniors, lai arī joprojām šarmants, tomēr pārāk jau nu aizrāvies ar travestiju jeb, latviski sakot, lupačošanos sieviešu drēbēs) īstenībā bijis slēpts homoseksuālis, kurš, kā pats atzīst, «nevar dzīvot bez sava Vatsona» (lomā - Džūda Lovs) un rīko nepārprotamas greizsirdības scēnas Vatsona kāzās, lai tikai Vatsons neatstāj viņu, bet iepriekšnakt notikusī vecpuišu ballīte kopā ar Holmsa brāli Maikroftu, kuru, nežēlojot sarkasma krāsas, tēlo britu «oficiālais gejs» un izcilais komiķis intelektuālis Stīvens Frajs, jums vispār liksies gatavā orģija kādā slepenā angļu vīriešu klubiņā.
Šā vai tā, Gaja Ričija vēlme Holmsa un Vatsona attiecības «izvest no skapja» var traktēt kā huligānismu, taču var arī interpretēt režisora daiļrades kontekstā kā vienu no viņa filmu vadmotīviem (arī Rokenrollerī taču galvenā intriga vērpās ap bandītu geju) - cīņu pret britu liekulību situācijās, kurās, kā saka, visiem sen viss jau ir skaidrs. Nu, mīl Holmss to Vatsonu, a kur problēma? Ak, jā, vēl izrādīsies, ka allažiņ ieturētais doktors Vatsons ir tāds pats stipro dzērienu mīļotājs, ja ne lielāks, kā Šerloks Holmss - paģiru nelīdzsvara stāvoklis, kādā Vatsonu no ballītes nogādā pa taisno pie altāra, ir, hm… graujošs. Taču, šķiet, Vatsonam tīri pazīstams.
Šaušanas paranoja
Pēc Šerloka Holmsa 2 noskatīšanās ir nepārprotami skaidrs, ka šiem abiem džekiem, kuriem par visu dzīvē dārgāka ir «stipra vīriešu draudzība», sievietes ir kā skaisti, vēlams dārgi (un pilnīgi noteikti - gudri) aksesuāri dzīvei - līdzīgi elegantam katliņam galvā vai nūjai ar sudraba un ziloņkaula rokturi.
Kas attiecas uz filmas idejisko konceptu, manuprāt, arī ar to viss ir kārtībā. Gajs Ričijs lieliski zīmē XIX nogales militāro paranoju, kas valda visā Eiropā, - visi bruņojas, katram ir sev jāsarūpē pēc iespējas vairāk «dzelžu» - ieroču, šaujamu, spridzināmu, indējamu, jelkādu, jo dzīvībai vairs nav nekādas vērtības. Kas to formulē? Filmas ļaunais ideologs Moriartijs. Par naudu var nopirkt drošību, par daudz naudas - pat dzīvību. Taču neatkarīgi no tā, vai esi Austrijas kroņprincis vai dedukcijas lielmeistars Šerloks Holmss ar savu tuvāko draugu, par ļoti, ļoti daudz naudiņām tevi var novākt no vēstures skatuves kā cālēnu kādu. Pirmskara Eiropas bruņošanās paranoju un tās visdažādākos psiholoģiskos aspektus Gajs Ričijs pasniedz pārliecinošākajā - pif-paf burleskas formātā. Un uz šīs bruņuvilcienu, pirotehnisko pārsteigumu un nepārtrauktās šaušanas paranojas fona pikantās anekdotes par tēmu «dārgais Vatson, lūdzu, novāc roku no manas…» ir tāds naivs nieciņš.
Kam domāta? Pirotehnisku blīkšķu un antikvariāta cienītājiem. Nepuritāņiem, kuri gatavi atzīt, ka Holmsa un Vatsona attiecības ir vairāk nekā draudzība.
Šerloks Holmss. Ēnu spēle
Sherlock Holmes: A Game of Shadows
ASV, Anglija. 2011.
Režisors Gajs Ričijs. Lomās Roberts Daunijs juniors, Džūda Lovs,
Džereds Heriss, Stīvens Frajs, Nomi Rapasa, Reičela Makadamsa,
Edijs Mārsens