Reiz dzīvoja labi kopta blondīne, vārdā Suzanna Pižola, pieaugušu bērnu māte, pārtikuša kapitālista industriālista sieva. Dzīvoja klusi un harmoniski vīra atvēlētajā «zelta aizgaldā» - no rītiem veselīgs skrējiens, pēcāk ne pārāk apgrūtinošas rūpes par maltītēm un citi sīki, vienmuļo ikdienu atsvaidzinoši prieki, teiksim, iespēja padziedāt kopā ar radio…
Taču nekas nebūs tā, kā bijis, - ne kapitālista industriālista, ne viņa sieviņas dūjiņas dzīvē, galu filmas Sieva uz pilnu slodzi (oriģinālā Potiche) režisors ir Fransuā Ozons un sievas lomā - Katrīna Denēva.
Ozons un Denēva - pārliecinošs duets
Par pirmo - Ozonu - viss ir skaidrs. Fransuā Ozons ir viens no delverīgākajiem, atraktīvākajiem un stilizāciju spēlēs visrafinētākajiem Francijas režisoriem - četrdesmitgadnieks, izcilu aktrišu un arī Eiropas publikas kvēlas mīlestības objekts, daudzu «kulta filmu» veidotājs.
Par otru šīs spēles trumpi - Katrīnu Denēvu - ir vēl skaidrāks. Viņa joprojām ir vispopulārākā Francijas aktrise, leģenda, kuras karjera sākusies XX gs. 60. gados un kuras filmogrāfijā ir kolekcija ar šedevriem. Brīžos, kad satiekas Fransuā Ozons un Katrīna Denēva, nekas nav vienkārši. Iespējams, jums atmiņā ir hits 8 sievietes - filma detektīvs par astoņām sievietēm un vienu līķi (vīrieti) savrupmājā. Tajā Ozons pirmo reizi strādāja ar Denēvu un vēl vismaz septiņām izcilām Eiropas aktrisēm. Ja vēl nav filmas, kas iesēdusies atmiņā, vietu, iespējams, aizņems filma Sieva uz pilnu slodzi. Tajā Ozons izspēlē 8 sievietēm līdzīgus trumpjus: dīvu Denēvu, perfektu stilizāciju - filmas Sieva uz pilnu slodzi darbība notiek 70. gados - , ironiju un arī mazliet ozoniska cinisma, kā arī lugu kā filmas sižetisko pamatu. (Precizitātes labad gan jāmin, ka Ozona kontā ir arī traģiskas, piesātinātas drāmas, piemēram, Laiks aiziet/Time to Leave I (2005), Zem smiltīm/Under the Sand (2000), ne tikai teatrālas stila rotaļas ar dīvām…)
Sievietes spēka triumfs
Ja atgriežamies pie Sievas uz pilnu slodzi sižeta par kapitālista Pižola sievu mājsaimnieci un viņas brīnišķīgajām likteņa pārvērtībām, šī filma skan teju kā augstā dziesma sievietes spēkam un triumfam. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka filma ir arī ideāls uzskates līdzeklis visa veida sieviešu žurnālu piedāvātajām pamācībām, kā nepazust likteņa samezglojumos un kļūt par veiksminieci (biznesā, politikā), atbrīvojoties no sievas mājsaimnieces statusa. Tikai atšķirībā no sieviešu žurnāliem Ozons un Denēva neizliekas, kas viss šis stāsts par «sievietes spēku» ir vienkāršs un nevainīgs. Filma par mājsaimnieces Suzannas Pižolas brīnumainajām pārvērtībām ir gan ironisks, gan atraktīvs un savu varoni «mājsaimnieci» nebūt neglorificē. Neviens no filmas varoņiem nav baltais jēriņš, katrs nes savu mazo, jauko ikdienas nelietību nastu: Roberts Pižols (Fabriss Lukīni), kuram tikusi skaistā sieva (Denēvas varone), vienkārši ir sīks draņķis ar obligāto mīļāko sekretāri pie rokas un muļķīgiem un bramanīgiem biznesa lēmumiem, Moriss Babēns (Žerārs Depardjē), vīrišķīgs arodbiedrību līderis, izrādās, ir senām saitēm saistīts ar Denēvas varoni, turklāt šim cīnītājam par strādnieku tiesībām nekas cilvēcisks nav svešs. Savi niķi un stiķi un rēķini ar vecākiem ir kārtojami arī abiem Pižolu bērniem meitai un dēlam, kas arīdzan neizrādīsies baltie jēriņi situācijā, kad bijusī mājsaimniece un dzīvokļa dekoratīvā rota (Denēvas varone) dodas glābt ģimenes biznesu un fabriku…
Starp citu, Pižolu fabrikā ražo lietussargus… Fransuā Ozons atļaujas neuzkrītoši atgādināt, ka lietussargu vide Katrīnai Denēvai un, protams, viņas varonei ir kā radīta - galu galā kurš - vismaz Francijā - neatceras nacionālās zvaigznes Denēvas jaunības mūziklu Šerbūras lietussargi…
Smalkas spēles
Šādu smalku, ironisku, rotaļīgu atsauču uz Francijas kinovēsturi un pašas Katrīnas Denēvas pieredzi - izcilām filmām - Ozona darbā ir daudz. Ne velti viņš arodbiedrību līdera, kādreiz naiva strādniekpuiša lomā ir uzaicinājis Žerāru Depardjē, vēl vienu Francijas kino dzīvo leģendu, kurš daudzkārt bijis arī Katrīnas Denēvas filmu partneris.
Īpašu estētisku baudījumu sagādā filmas vide - atraktīva 70. gadu interjeru un tērpu stilizācija -, kurā režisors Ozons jūtas kā zivs ūdenī. Franču kino nav viņam līdzvērtīga «stilista», kas kādu vēstures nogriezni un tā aksesuāru ādu spēj pārvērst krāšņā estētiskā un ironiskā spēlē (Eiropā viņš droši var sacensties ar spāni Pedro Almodovaru).
Filmas fināls ar Katrīnas Denēvas varones ielaušanos politiskajā arēnā var kalpot par ironisku sveicienu tām dāmām, kuras nesen veiksmīgi ienākušas politiskajā tirgū - arī Latvijas mērogā.
Vārdu sakot, jūsu uzmanībai gudra, stilistiski spoža filma, kuras «intertekstuālās atsauces» skatīšanos padara par elegantu spēli un intelektuālu baudu. Jo vairāk sērfosiet kinopagātnē, jo pārliecinošāka jums šķitīs filma, kas, starp citu, guvusi ļoti labas atsauksmes pēdējā Venēcijas kinofestivālā. Filmas oriģinālnosaukums Potiche apzīmē skaistuma priekšmetu - dekoratīvu vāzi vai «trofejas sievu».