Sinefīlu nākotne

– 26. jūnijam norisinās Skotijas galvaspilsētā, ir sen nebijis retums. “Jaunā sinefilija” (New Cinephilia project), kas festivāla ietvaros norisinajās vienas dienas garumā, gan ar akadēmismu saistījās visai maz. Notikuma iniciatori bija “jaunās paaudzes” kino kritiķi, festivālu programmētaji, aprakstnieki, teorētiķi; radīts kā platforma diskusijām par to, ko nozīmē “domāt par kino” šodien, un par šīs domāšanas izpausmēm drukātajos un elektroniskajos medijos. Sinefīlija (no “cinema” – kino un “philia” – mīlestība) kā apzīmējums un nodarbe plašāku popularitāti guva 1960. gados, saistībā ar franču jaunā viļņa aktīvistiem, kas Parīzes sinematēkā vadīja augas dienas, kino zināšanas iegūstot tieši caur skatīšanos. Plašākai publikai šī problēma un tās aktualitāte jauno mediju laikmetā, protams, absolūti nav aktuāla, vismaz ne Latvijā. Tādēļ kārtējo reizi bija iespējams izjust spēju pārsteigumu un sajūsmu, ka tomēr “rietumu priekšābūšana”, kad izdodas būt tās iekšienē, dažbrīd ir tik patīkama: pat tik šauras nišas notikumam iespējams sapulcināt ne milzu, bet tomēr ievērojamu skaitu entuziastu, kuriem ne vien ir, ko teikt, bet kuru teiktais par pāris galvastiesām pārsniedz to, ko pierasts lasīt un dzirdēt “ierindas” kino un mākslas apskatos, kritikās, utt. Notikumā piedalījās pārsteidzoši jauni un nesaprotami veiksmīgi pārstāvji no tādiem kino veltītiem izdevumiem kā “Reverse Shot” (jaunās paaudzes kino kritiķu kopiena: http://reverseshot.com/), “Senses of Cinema” (online izdevums, veltīts tekstiem un diskusijām par kino un mākslu plašākā kontekstā: http://www.sensesofcinema.com/ ), Village Voice, Time Out New York, arthouse kinoteātru un kinofestivālu programmētāji, kino veltītu monogrāfiju autori, katrs izsakot kādu “provokāciju”, uz ko publikai uz vietas nācās meklēt atbildes: vai sinefīlija ir dzīva? Vai mums nepieciešams gāzt kinokritiķus – slavenības? Visu noslēdza Twitter maratons, kurā provokatori online režīmā sacentās erudīcijā un asprātībā, 140 zīmēs iepiežot visu, kas sakāms par kādu aktuālu kino faktu. Par iesaistīšanās, entuziasma, un, protams, kultūras patērēšanas kapacitātes atšķirībām nācas aizdomāties arī vēlāk, kad Skotu Kino arhīva dokumentālo filmu skatē zāle bija tā pārpildīta, ka nebija, kur adatai nokrist. Varbūt jādomā tā: ir, kur augt.