Labā ziņa - uz karstām pēdām pēc Eiropas pirmizrādes Berlīnes kinofestivālā un nedēļu pēc pirmizrādes ASV svinam Mārtina Skorsēzes un Leonardo di Kaprio filmas Slēgtā sala pirmizrādi Rīgā. (Par filmu Berlīnes festivāla kontekstā rakstījām pagājušajā SestDienā.) Taču kopš relaksētā Leo di Kaprio un Mārtija Skorsēzes (atvainojiet par familiaritāti, bet tā nu viņus dēvē tie, kas abus kvēli mīl) lādzīgās sarunāšanās ar žurnālistiem un ļoti sekmīgās filmas pirmizrādes Berlīnē ir notikušas vēl dažas labas lietas. Slēgtā sala ir nokļuvusi ASV komerciālā topa virsotnē, pirmajā filmas izrādīšanas nedēļas nogalē nopelnot 40,2 miljonus dolāru un kļūstot par komerciāli sekmīgāko no Skorsēzes un di Kaprio kopīgi veidotajām filmām. Tās, kā zināms, ir četras. Amerikāņu režijas klasiķa Skorsēzes un viņa filmu patiesa cienītāja un tobrīd traki karstas Holivudas zvaigznes satikšanās notika jau Ņujorkas bandu (2002) tapšanas laikā. Precīzāk, di Kaprio, svaigs, ar Titānika slavu, palīdzēja Skorsēzem sarūpēt finansējumu šim viņa senlolotajam, dārgajam vēsturiskajam projektam. Dots devējam atdodas: sekoja režisora palīdzība aktierim, kurš viņa personīgo favorītu topā nomainīja Robertu de Niro, - Skorsēze di Kaprio sarūpēja pirmo nobrieduša vīrieša, ne vairs romantiska jaunekļa lomu filmā Aviators (2004). Nākamais abu veiksmīgais kopdarbs bija piecus Oskarus saņēmušais trilleris Atkritēji (2006), un nu Skorsēze un Leo ir atkal kopā. Aktualitāte Slēgtā sala ir loģisks abu sadarbības turpinājums - spriedzes pilns retro trilleris, kurā summējusies gan Skorsēzes, gan di Kaprio kopējā kaislība pret amerikāņu kinovēsturi.
Ar klasikas ēnu
Šis apstāklis patiesi būtu jāņem vērā, dodoties skatīties Slēgto salu - Denisa Leheina romāna ekranizāciju, stāstu par augstu ASV militārpersonu, kādreizējo Otrā pasaules kara dalībnieku, kurš kopā ar savu asistentu ierodas salā, ko dēvē par Slēgto salu. Uz šīs salas atrodas īpaša režīma klīnika pacientiem ar smagām psihiskām traumām, kuri vainojami ļoti smagos noziegumos. Tedijs Danielss (di Kaprio) un viņa asistents Čaks Ols (Marks Rufalo) ierodas salā ar konkrētu uzdevumu sameklēt pacienti - jaunu sievieti, kura noslepkavojusi savus trīs bērnus un pēkšņi bez pēdām pazudusi no savas kameras/palātas. Pirmajā acu uzmetienā viss šķiet kārtībā - Danielss/di Kaprio cītīgi veic izmeklēšanu, saskaroties ar medicīniskā personāla (dakteru lomās izcilie aktieri Bens Kingslijs un zviedrs Makss fon Sīdovs) neuzticību, piesardzību - pilnīgi skaidrs, ka šiem dakteriem slakteriem kaut kas ir aiz ādas. Turklāt pašu di Kaprio varoni nemitīgi vajā murgainas vīzijas, tajās kā skaista puķe dominē viņa jau mirusī sieva (Mišela Viljamsa), kura gājusi bojā traģiskā nelaimes gadījumā - sadegusi ugunsgrēkā, ko sarīkojis kaimiņš. Skorsēze šīs vīziju un sapņu ainas veido kā izskaistinātus, sirreālus klipus, kuros nav žēlotas saldenas detaļas (krītošas sniegpārslas, pelni) un datorefekti (mirusī sieviete di Kaprio rokās sabirst pelnos). Nabaga Danielsu vajā arī atmiņas par karā pieredzēto - ir 1954.gads, un viņa apziņā ir dzīvas kara traumas: koncentrācijas nometnes rēgi, baisi skaistā kāda nacista nāves aina, kuru nogalinājis Danielss…
Drosmīgs projekts
Skorsēzes Slēgtā sala patiesi ir drosmīgs projekts, jo apzināti ieved skatītāju grūti atšifrējamā realitātes (realitāšu) labirintā - sižeta stāstījuma stratēģija izvairās no vienkāršākā ceļa - rāma un loģiska naratīva, kas plūst no punkta A uz punktu Z. Protams, mēs kopā ar di Kaprio varoni nonāksim līdz punktam Z, tikai jau izmalti cauri viņa vīzijām, viņa apjukumam, nespējai orientēties ne tikai Slēgtās salas labirintos, bet arī savā pieredzē, iedomās un realitātē. Ir ļoti viegli sabojāt Slēgtās salas skatīšanās prieku, pastāstot mazliet vairāk, nekā drīkst, tālab, lai jums paliek sižeta mīklu atminējuma prieks, pateikšu vien to, ka Skorsēze nav sajucis prātā, viņš lieliski zina, ko dara, un savāc šķietami irstošos un uz visām pusēm plūstošos filmas sižetiskos mezglus vienā veselumā - šokējošā, traumatiskā, pārsteidzošā. Turklāt kinovēsture, ko piesaucu rakstiņa sākumā, klasisko Holivudas 50.gadu filmu (būtiski, ka arī Slēgtās salas darbība notiek 1954.gadā) kodu zināšana, protams, nav obligāta, taču būtu noderīga. Slēgtās salas skatītājam būs tikai vieglāk saprast, ko tad ir gribējis sasniegt di Kaprio un Skorsēze, ja viņam, tāpat kā abiem pieminētajiem kungiem, būs mīļas, teiksim, filmas Vertigo (režisors Alfreds Hičkoks) un Laura (režisors Oto Premindžers) - divi klasiski trilleri par trauslas un deformētas apziņas tēmu, kuri tapuši ASV 50.gados. Aizkustinoši, ka Skorsēze patiesi ir iemācījis di Kaprio mīlēt amerikāņu kino klasiku, savukārt Slēgtās salas izcilie komerciālie panākumi ASV liecina, ka tas nav nesasniedzams uzdevums, uzrunājot tā dēvēto masu auditoriju.