Aprēķins ir prasts kā zirga deķis - ar divu gadu regularitāti pabarot Amerikas vidusklašu pusaudžus, kuri aizraujas ar pašdarbības deju (turklāt neatkarīgi no žanra - tas var būt breiks, balets, balles dejas vai kaut kāds tur hiphops) un kuru vecākiem trūkst rocības, lai savus enerģiskos lolojumus sūtītu mācīties uz kādu elitāru un dārgu mākslas skolu, kuras programmā iekļauta arī mūsdienu deja, toties pietiek naudas, lai nopirktu kinobiļeti un "visu to pašu", ar ko jaunatne nodarbojas uz ielas, redzētu glancētā iepakojumā.
Tieši tāds bija biznesa plāns, kad 2006. gadā iznāca Step Up/Solis augšup pirmā daļa, ko samērā veikli gan stāsta, gan koncertnumuru efektivitātes līmenī bija sadiegusi režisore ar Brodvejas horeogrāfes pieredzi Anna Flečere. Turklāt viņai bija jauns un simpātisks galvenais dejotāju pāris - aktieri Džena Devana un Čenings Teitems, it kā balerīna un it kā neveikls lamzaks breikeris, kuri uz ekrāna prata pārvērsties par lieliskiem universāliem dejotājiem. Kad pirmais Step Up kļuva par sezonas kases hitu, notika ienesīgā projekta (lēti, jo nezināmi aktieri, ierobežots filmēšanas dekorāciju skaits utt.) pārprofilēšana rūpnieciskai ražošanai, pie kuras ķērās enerģisks aziāts režisors Džons Čū. A tādiem censoņiem tik padod darbu - visu, ko vajag, izpildīs.
Otrā 2008. gadā sastiķētā sērija Step Up: The Streets/Solis augšup. Ielās principā ar nelielām variācijām atkārtoja iepriekšējo shēmu. Galvenā atšķirība - elites mākslas skolas un Baltimoras ielu bērnu breika bandas 401 sacensība, kurš tad būs krutāks dejā un izturībā. Tipisks klubu un ielas kultūras produkts. Tiesa, maza nianse bija tā, ka jau otrajā daļā franšīze zaudēja savu galveno magnētu - pievilcīgo puisi Čeningu Teitemu, kurš dramatiskā aktiera karjeras dēļ atteicās no niekošanās deju filmās pusaudžiem. Tomēr beigu galā Teitemu "pielauza" nodejot vismaz pāris epizodēs. Drāmas aktiera karjera censonim gan nav sanākusi - jo izrādījās, ka ar smuku "eksterjeru" un divām apgūtām grimasēm (neviltots mačo izbrīns un žēls sunisks skatiens) ir par maz. Kaut Teitems kopā ar jaunzvaigzni Amandu Saifridu šogad nofilmējās asarainā kara drāmā Dārgais Džon/Dear John. Bet lai nu atlētiskajam Čeningam veicas, vai tad mums žēl...
Trešais piegājiens, kuru veicis tas pats režijas amatnieks Džons Čū, atkārto labi ieeļļoto sižeta shēmu par dejotāju bariņa (iespēja parādīt dažādus jauniešu sociālos un rasu tipāžus, kā smejies, Ameriku šķērsgriezumā) sacensībām ar atjauninātu mīlnieku pārīti un viņu fragmentāro love story centrā. Sižets primitīvs, var pat teikt - sižeta nav, bet kurš gan pievērsīs tam uzmanību, ja Step Up 3 ir viens liels daudzveidīgu deju žanru koncerts! Meitenēm un vēl daudziem citiem "ārpus meiteņu kategorijas", šaubu nav, dikti patiks Riks Malambri Lūka lomā - kārtējais smukulītis, kurš prot kustēties kā eņģelis un nav tik cukursalds kā Lauris Reiniks reklāmās par dziedošajām ģimenēm, kaut gan dikti velk uz to pusi. Kaut gan ko tur par Lūku vai Lauri, ja galvenais specefekts te ir dejas 3D formātā. Nu vienreiz paprovēja, izskatās - pietiks. To saprot arī Holivudā, jo jaunatnei 3D ātri apnicis, filmas kase ir knapa. Filmā ir gan viens lielais bonuss - tango. Tas gan aizdedzina! Fināla numurs - Brodvejas šova līmenī. Vai par deju koncertu uz ekrāna vērts tērēt trīs latus, lemiet paši.