Parasti dzīvē daudz redzējis kinoaprakstnieks, ja viņam kāda filma ne sevišķi iet pie sirds, var "izkruķīties" ar korektu frāžu birumu, bet nu pacietības mērs ir pilns (ne tikai man - Rotten Tomatoes 86 procenti kritiķu šo izstrādājumu ir burtiski noslaucījuši no ekrānu virsmas). Protams, veikli reklamējot šo draņķīgo 3D produktu zem šosezon modīgās "antīko mītu reinkarnācijas" un "nu, tā Avatara džeka" - braši muskuļotā, taču aktiera bez individualitātes Sema Vostingtona - birkas, globālie Clash of the Titans pārdošanas rādītāji būs pieklājīgi, lai Warner Bros. "atsistu" budžetu un reklāmas izdevumus (vēl plus 80 milj.), - vai nu mazums ļautiņu, kam šo "dievu un cilvēku kašķi ar visādiem briesmekļiem" iesmērēt kā krutāko vēsturiski fantastisko grāvēju...
Tomēr tā nebaudāmā forma, kādā ne tas pēdējais puisis Holivudas sādžā franču režisors Luijs Leterjē (37; viņš uzņēmis abus stilīgos Pārvadātājus/Transporter un Neiespējamo Halku/The Incredible Hulk ar Edvardu Nortonu varoņa mutanta lomā) iztērējis 125 miljonus, manī izsauc tīrās šaušalas. Šīs baismas saucas Titānu cīņa.
Juceklīgas attiecības
Pirmkārt, filma ir garlaicīga un juceklīga, jo, tā sakot, dievu pompozās sarunas un disputi ar dumpīgajiem cilvēkiem ir atsevišķi, bet viss "ekšens" (un tā nebūt nav daudz) - atsevišķi. Klausīties, kurš ar kuru no tiem antīkajiem debesu, zemes un pazemes valdniekiem ilgstoši pin savstarpējās intrigas, ir vienkārši mokoši - un tāpat nekādā jēgā netiksit. Vispār - diez vai jums pat izdosies cēloņsakarīgi apjēgt, kurš ar kuru filmā ir kādās radniecīgās vai seksuālās attiecībās (un galvenais - kāpēc).
Otrkārt, specefekti jau pēc filmas pabeigšanas pēc kategoriskas producentu prasības ir "piedzīti" 3D formātam, tie ir "nevajadzīgi" (jo nav plānoti) un kaitinoši slikti. Avatarā no lidojumiem ar tālās planētas "bioloģiskajiem lidaparātiem" tik tiešām bija sameistarota elpu aizraujoša trīsdimensionāla atrakcija, bet Titānu kaujā pat spārnotais zirgs Pēgass kā tāds slims taksometrs "piebrauc" pie galvenā varoņa Perseja (protams, Vorsingtons) no nekurienes. Un nekādu efektīgu 3D triku (ja par tādiem neskaita dažus filmas galvenā ūdeņu briesmoņa Krakena iznācienus - viņa visus rijošā rīkle jau kurā filmā atgādina ginekoloģiska orgāna un neskaidras piederības tūpļa ar zobiem hibrīdu). Protams, var jau teikt, ka krievu supermodele Natālija Vodjanova, pēc kuras ģīmja tika modelēta Gorgonas galva, ir daiļa, taču, goda vārds, Uma Tūrmane kā Gorgona Medūza ar čūsku ņudzekli matu vietā bija pulka reižu šarmantāka tīņu komēdijā par šī paša pusdieva puscilvēka (runājot skaidru valodu - kāda morāli paklupuša dieva, vārdā Zevs, ārlaulības dēla) Perseja bērnību, tikai tur viņu dēvēja par Pērsiju Džeksonu.
Treškārt, tracina Leterjē apbrīnojamā nekaunība, zogot itin visu un visur, kas nav piesiets. Var, protams, to saukt par postmoderno citēšanu, jo vairāk tāpēc, ka režisors apgalvo - viņš līdz neprātam mīl šīs filmas oriģinālo versiju, kas tapa 1981. gadā. Un vēl - mīl action un grieķu mitoloģiju.
Mīlēt un spert
Ja "mīlēt" Leterjē leksikonā nozīmē to pašu, ko spert, tad, jāatzīst, visvairāk viņš mīl nevis grieķus, bet gan Zeka Snaidera un Frenka Millera 300 spartiešus (precīzāk - dekoratīvās pozās eksponētus daudzu vīrišķu torsus), šausmu filmas par gļotainiem glumekļiem, del Toro Fauna labirintu (plikpaurainais monstriņš ar lielu acs ābolu plaukstā ir nočiepts viens pret vienu, tikai dzimums mainīts) un, protams, fantastisko floru un faunu, kas lien laukā no katriem Karību jūras pirātiem.
Jā, pat diviem slavenākajiem aktieriem - Laiemam Nīsonam (baltbārdainā Zeva lomā, kurš, kā smejies, kadrā spīd ar zilganu oreolu un atgādina parodiju par Gredzenu pavēlnieka labo onkuli no torņa) un Reifam Fainsam (mirušo valstības saimnieks Aīds - precīza Voldemorta kopija no Harija Potera) -, kā arī dānim Madsam Mikelsenam Drakona ādā filmā nav ko darīt, kā vien pozēt un gvelzt patosainus tekstus. Un izplatīt savu harismu pa visu ekrānu. Bet vēl jau tur ir visādas grieķu fidas Atēnas, Īo, Andromedas, Danajas... ar tām arī kaut ko vajag iesākt. Tikai, ko, Luijs Leterjē nezina.
Vārdsakot, ja vēlaties sabojāt jelkādus labos priekšstatus par antīkās literatūras pieminekļiem un patrīties kinoteātra krēslā, uzjautrinoties, cik mokoši Semam-Persejam-Vorsingtonam izdodas domāšanas process kadrā (O.K. - norakstīsim aktiera profesionālo mazspēju uz faktu, ka lomai Vorsingtons tika apstiprināts 2002. gadā, kad viņu faktiski neviens vispār nepazina), jums šis produkts derēs.
Kā trāpīgi un ļoti indīgi pozicionējis Toronto Star kritiķis, šai filmai būtu jāsaucas nevis Titānu, bet Debilu cīņa - līdzīga līmeņa publikai. Es būšu saudzīgāks: filma - vilšanās -, kas mēģina demonstrēt, ka tajā grieķu dievu Olimpā iet vēl trakāk nekā Latvijas politiskajā miskastē. Ak, jā, viens personāžs filmā man patika - metāla pūcīte Bubo!