Filma Trons 1982. gadā līdz Latvijai nenonāca - fantastiskā vīzija par programmētāju Kevinu Flinnu (Džefs Bridžess), kurš nokļūst pats sava prāta radītajā slazdā - virtuālajā realitātē, datorspēlē -, bija izaicinošs un novatorisks piedāvājums laikmetā, kad virtuālā realitāte vēl nebija kļuvusi par cilvēces iluzoro patvērumu.
Vēsture turpinās - Trons. Mantojums stāsta par 80. gados iepazītā programmētāja Kevina Flinna nu jau pieaugušo dēlu (Gerets Hedlunds), lielāko viņa tēva radītās korporācijas akcionāru, kurš dodas pa tēva pēdām virtuālajā telpā un nokļūst gan futūristiskās gladiatoru cīņās, gan sastopas ar tēva dubultnieku, gan ar viņu pašu - jau novecojušo programmētāju Flinnu. Tas, ka Džefs Bridžess, pērnā gada Oskara laureāts par filmu Crazy Heart, filmā ir vienlaikus jauns un arī novecojis, kā tas arī būtu loģiski pa šiem teju 30 gadiem kopš pirmās filmas tapšanas, ir viens no filmas Trons. Mantojums oriģinālākajiem gājieniem. Vecais Flinns ir šīs datorrealitātes dievs un radītājs, jaunais Flinns - viņa savulaik radītais "otrais es" - dēmoniskais, destruktīvais sākums, kas, protams, kā to māca kinovēsture un klasisko filmu piemēri, ir gatavs sagraut savu radītāju. (Bridžesa jaunība filmā Trons. Mantojums arīdzan panākta ar digitālajām tehnoloģijām.)
Fantastikas cienītājus filma Trons. Mantojums valdzinās ar pārliecinoši veidotu vizuālo tēlu, "neona dizainu", kā arī kulta grupas Daft Punk mūziku. Tā noteikti ir filma, kuras vērtība būs daudz lielāka, ja to skatīsities kā tās priekšteča - revolucionārās 80. gadu filmas Trons - turpinājumu. Laiks pagājis, un 1982. gada Trona autori izrādījušies gaišreģi - arvien pārliecinošāk mēs pazūdam virtuālajā realitātē: internetā, datorspēlēs utt. Turklāt paralēlo pasauļu - reālās un virtuālās - esamība, ko savulaik pieteica Trons, tikusi turpināta filmās Savādās dienas, Matrikss, Eksistence un citos XX un XXI gs. mijas darbos, kas manifestē virtuālās telpas iesūcošo spēku.