Pēc dembeļa krievos bijušais Sahalīnas jūrnieciņš - simpātisks, bet jocīgs kazahu jauneklis ar ausīm kā Čeburaškam - nolemj atgriezties, kā mēdz teikt, pie saknēm - stepē - un sākt pastāvīgu vīra dzīvi - kopt lielu aitu pulku. Taču, lai pie šīs vīra dzīves tiktu, viņam, nabagam, jātiek prom no māsas ģimenes - jākļūst patstāvīgam. Lai kļūtu patstāvīgs, viņam jāatrod sieva - jāapprec vienīgā brīvā skaistule 300 kilometru rādiusā - meitene, vārdā Tulpe, kura neparko negrib precēties, jo "tam līgavainim atļukušas ausis kā zilonim". Māsasvīrs vispār uzskata radinieku par idiotu. Kaut gan vienīgais, ko jauneklis ar smieklīgajām ausīm grib, - būt saimnieks savā paša zemē - stepē. Dzīvot laimīgi ar sievu Tulpi jurtā (jo ganu dzīve ir klejotāju dzīve - ķieģeļu māju pa stepi nepanesīsi, toties jurtu...) un ganīt milzīgo aitu pulku. Tik maz un tik daudz - būt savas grūtās nomada dzīves noteicējam.
Izklausās pēc patriarhāliem murgiem par atpalikušo Kazahstānu, vai ne?
Trakāk par Boratu?
Ja vien nezinātu, būtu grūti uzminēt, ka filmas, ko tikai nosacīti
var saukt par "romantiski smeldzīgu komēdiju", režisors ir pasaulē
slavenais dokumentālists un pirmskino dzīvē diplomēts lidotājs un
radioinženieris Ukrainā dzimušais 47 gadus vecais Sergejs
Dvorcevojs. (Viņa 90.gados tapušās etnogrāfisko filmu laukā
klasificējamās trauslās, vērojošās dokfilmas Maizes diena/Hļebnij
ģeņ, Laime, Stjopa, Trase, Melnā tumsā ir rādītas Rīgā Arsenālā un
vairākos Rīgas starptautiskajos dokumentālo filmu simpozijos, visām
ir starptautisku kinofestivālu balvu vezums.)
Arī Tulpei ir laimīga festivālu biogrāfija: galvenā balva Kannu programmā Īpašais skatiens, Grand Prix un režisora atzinības balva Tokijas kinofestivālā (tās žūrijas priekšsēdis leģendārais aktieris Džons Voits raudot komentēja vienbalsīgo lēmumu vārdiem: "Mums visiem ir bijusi sarežģīta dzīve, un mēs visi dzīvojam ļoti pretrunīgā pasaulē, taču tā nesaduļķotā sirsnība un cilvēcisko jūtu tiešums, ko sniedz Dvorcevoja meistardarbs, palīdzēja mums ielūkoties dziļi savā sirdī un cerēt, ka ar cilvēkiem vēl nav pavisam bēdīgi"), balvas par labāko filmu Londonas un Monreālas festivālā.
Kā smejas režisors, Kazahstānā, kad filma kārtējo reizi vinnēja
galveno balvu Klusā okeāna baseina un Āzijas valstu kinofestivālā,
kāds kazahu kultūras činavnieks bļāvis, ka šī Tulpe nomelnojot
Kazahstānu trakāk par skandalozo Boratu. Jo rādot to kā atpalikušu
ganu zemi, kuru apdzīvo naivi pamuļķīši.
Eksotiskā romantika
Jā, Tulpe pieder pie t.s. festival pleasers - filmām, kas ļoti
patīk festivālu publikai. Gan par eksotikas romantisko skarbumu,
gan aizkustinoši labvēlīgo režisora attieksmi pret filmas varoņiem.
Gan tāpēc, ka tas ir detalizēti pavēstīts grandiozs, pat
mitoloģisks stāsts, kas skar katru dzīvu cilvēku. Tulpe ir Vācijas,
Kazahstānas, Krievijas, Polijas (operatore Jolanta Diļevska),
Šveices kopražojums, to producējis slavenais divu Oskaru laureāts
Klauss Baumgartens (Kusturicas un Kima Ki Duka filmu producents).
Filma tapusi tiešām ekstrēmos apstākļos - četros gados 500 km prom
no pilsētas Čimkentas, stepē, tajā filmēšanas laikā netēloja
neviens profesionāls aktieris. Bet to ar lielu mīlestību nofilmēto
cilvēku vārdi tik un tā skan kā dziesma: Ashats Kučinčerekovs,
Samala Jesļamova, Ondasins Besikbasovs, Tolepbergens Baisakalovs,
Bereks Turganbajevs... Un aitiņas dzemdības arī varēs redzēt. Ja
godīgi, Dvorcevojs prot uz ekrāna parādīt dzīves un dzīvības
brīnumu. Ārkārtīgi rets talants - rasas lāsē prast saredzēt dzīvā
eksistences jēgu.