Vienmēr jā

Filmas bezmiesīgumā pie vainas ir tās vārgais scenārijs, kurš gan bišķiņ aktualizējies sakarā ar pasaules finanšu krīzi — filmā Džima Kerija tēlotais garlaicīgais bankas klerks Kārls, kurš mūždien visiem saka nē, tagad būtu ideāls darbinieks, pakaļdarināšanas paraugs! Arī diemžēl komiķa gumijģīmja Kerija štampu pilnā spēle Kārla lomā, kas atgādina itin visus aktiera tēlotos tipāžus: te ir gan porcija no totālā idiota tīņu filmā Stulbs, vēl stulbāks, gan māžošanās 1997.gada hita Melis, melis stilā (tikai tur Kerijs bija advokāts, kas nespēj melot), atrodamas arī mīmisku etīžu druskas no Kerija dramatiskajām lomām (Mūžīgo atmiņu gaišais starojums vai 23) un arī aizkustinoši bērnišķīga saspēle ar Zoji Dešanelas tēloto rokermeiču, budisti un skūtera sirdspuķīti Elisonu, kas beigu galā kļūst par "jā!" teikt iemācījušamies Kārla mūža mīlu. Elegantu solo filmā sniedz mazo lomu meistars veterāns Terenss Stemps Anonīmo konformistu kluba psihoterapijas guru lomiņā — tas ir atpazīstams valdonīgais tips, kas pelna dižu naudu, Amerikas darbaļaužu kolektīvus apmācot pozitīvajā domāšanā, "jā!" sacīšanā.Pozitīvisma skola Pirms tam gan Kerijam—Kārlam nākas iziet krietnu pašmocību jeb pozitīvisma skolu: pieteikties korejiešu valodas kursos (lai integrētos pilnīgi citas mentalitātes ļautiņu ādā), tēlot Tarzānu, dāsni sūtīt paša nemaz ne tik viegli sapelnīto naudiņu Nigērijas militārās diktatūras upuru fondam un pat ar modernu vakuumierīci palielināt savu vīrišķo mantību (kaut gan, godīgi sakot, īsti nav skaidrs, kādu pozitīvismu dod liels daikts tādam tipāžam kā Kerijs). Protams, var apbrīnot Keriju kā acīmredzami vienīgo aktieri alias plānprātiņu uz planētas Zeme, kuram minetu neatteiksies sniegt septiņdesmitgadīga bezzobu pensionāre (ir, ir šāda aina filmā, mīlīši!). Mani gan biedē šī savā ziņā unikālā aktiera komiķa nākotnes perspektīvas (ja godīgi, šķiet, augstāko sava vienīgā talanta pierādījuma — hiperelastīgā viepļa transformāciju — slieksni Kerijs pārkāpa jau sen, sen — Maskā, tiesa, ar grandiozu specefektu palīdzību), jo reiz taču pienāks brīdis, kad ļaudis Kerijam skaidri un gaiši pateiks — klau, vecīt, varbūt pietiek ikreiz mums no ekrāna atgādināt, ka cilvēks ir tuvākais radinieks mērkaķim! Jo nekāds ģēnijs Basters Kītons, kas varēja atļauties visu kinomūžu valkāt vienu vienīgu "seju — masku", skumjā klauna klasisko grimasi, jau nu Kerijs nav.Gineko-narkoloģiski-romantiski-reālistiski Lielākā filmas bēda ir tā, ka lielākā daļa gegu un joku nav smieklīgi — pat tie, kas tagad pēc superveiksmīgā producenta Džada Apatova iedibinātās "gineko-narkoloģiski-romantiski-reālistiskās" komēdijas standartiem ir gatavi samierināties ar labu devu politnekorektuma, atzīst, ka teju visi joki Vienmēr jā! ir ar bārdu. Kritiķu vienotība zvaigznīšu/bumbiņu skopumā šai komēdijai ir kā bēru zvans. Tas nu skaidrs. Tāpat kā viņu nedalītā sajūsma par neveik­smīgās filmas vienīgo dzīvo cilvēku — Zoji Dešanelas Elisoni.