Vīrietis raksta, dzīvo un mīl tumsā. Pirms četrpadsmit gadiem viņš piedzīvoja traģisku autoavāriju Lansarotes salā. Avārijā viņš zaudēja ne tikai redzi, bet arī savu mūža mīlestību Lenu - raksta Pedro Almodovars filmai Zaudētie apskāvieni veltītajā bukletā/grāmatā. Jau vairākus gadus Almodovars neuzticas starpniekiem, PR tekstu dreijātājiem, arī žurnālistiem un pats sacer savas filmas pavadošo tekstuālo materiālu. Smalkāk un pedantiskāk par visuzticīgāko daiļrades analītiķi viņš izpreparē impulsus un ietekmes, tēmas, motīvus un filmas virsuzdevumu. Jau daudzus gadus savulaik spāņu kino briesmīgā bērna, joprojām pasaulē populārākā Eiropas režisora Pedro Almodovara (2 Oskari, 2 Oskara nominācijas) filmas kļūst arvien personiskākas, dramatiskākas, smeldzīgākas. Te maz kas palicis no kādreizējā delvera, kuram šokēt publiku bija viens no pamatmērķiem. Kas noticis? Nekas īpašs - mēs visi izaugam, tad novecojam, kļūstam viedāki un dzīves fatālo neatgriezeniskumu apjēdzošāki. Pēc mēneša Pedro Almodovars svinēs savu 60.dzimšanas dienu.
Pedro Almodovara daiļradē robežšķirtne starp viņa nosacīti
delverīgajiem projektiem, kaut arī tajos karnevālisms vienmēr gājis
roku rokā ar dramatiskiem likteņstāstiem, īpaši sieviešu drāmām,
bijusi Almodovara mīļotās mammas - spēcīgās sievietes, dzīves
vilcējas, sava dēla audzinātājas - nāve laikā, kad tapa Viss par
manu māti/All About My Mother. Šī 1999.gadā veidotā filma joprojām
ir viens no Almodovara labākajiem darbiem. Mātes/spēcīgo spāņu
sieviešu gars bija dzīvs arī viņa nesenajā filmā Volver/Atgriezties
(2006), kurā arīdzan spēlēja Almodovara filmu starptautiskais
zīmols Penelope Krusa. Viņas tēlotā Lena ir galvenais tēls arī
Zaudētajos apskāvienos - filmā par lielu mīlestību, aklumu, nāvi un
kino.
Harija Keina mīlestība
Aklais vīrs, Zaudēto apskāvienu varonis (aktieris Ljuiss Omars),
kuru apraksta Almodovars, izmanto divus vārdus - savus literāros
darbus viņš paraksta ar pseidonīmu Harijs Keins, ar šo vārdu viņš
dzīvo arī šos četrpadsmit gadus kopš avārijas, savā atmiņā un
apziņā nosvītrojot itin visu, kas bijis saistīts ar viņa
iepriekšējo es - Mateo Blanko. Tas ir vīrieša īstais vārds, ar to
viņš savulaik režisējis filmas, arī filmu, kurā galvenajā lomā ir
iesācēja aktrise Lena (Penelope Krusa) - skaista bagāta vīrieša
mīļākā, kurš savai mīļotajai kā dāvanu pasniedzis iespēju debitēt
kino. Lūk, te arī pavedieni drāmai, kas vairāk nekā pirms desmit
gadiem traģiski samezgloja šo triju cilvēku dzīves. Par spīti
saistībām ar savu mīļāko sirmu bagātnieku, Lena iemīlējās savas
filmas režisorā - Mateo Blanko. Mīlestība ir abpusēja un fatāla,
par spīti Lenas saitēm, par spīti Mateo attiecībām ar uzticīgo
kolēģi Judīti (aktrise Blanka Portiljo).
Mīlot kino
Almodovars vienmēr fanātiski mīlējis kino - tā vēsturi, klasiku,
arī pats sevi kinovēsturē, ja gribat. Tālab kino - filmas
uzņemšanas procesam, filmas tapšanas virtuvei - ir ļoti būtiska
loma Zaudētajos apskāvienos.
Filmas sākumā pēc iepazīstināšanas ar aklo Hariju Keinu Almodovars atsviež mūs atpakaļ 14 gadu senā pagātnē - laikā, kad Mateo Blanko ir spēka pilns un uzņem filmu Meitenes un čemodāni ar Lenu galvenajā lomā. Tiem, kas ir pazīstami ar Almodovara daiļradi, šīs filmas filmā fragmentiņi momentā atgādinās paša Almodovara pirms divdesmit gadiem tapušo filmu Sievietes uz nervu sabrukuma robežas/Women on the Verge of a Nervous Breakdown (1988), kas savulaik atnesa Almodovaram pasaules slavu un pirmo Oskara nomināciju. Tie gan nav vecās filmas fragmenti, bet gan stilizācija: Meitenes un čemodāni - šī fiktīvā filma, ko filmē Mateo Blanko ar iesācēju Lenu, - kopē Almodovara Sievietes uz nervu sabrukuma robežas. Almodovars gan noliedz iespējamos pārmetumus, ka viņš ir aizrāvies ar pašslavināšanos un pašcitēšanu, atgādinājums par Sievietēm uz nervu sabrukuma robežas drīzāk esot veltījums citai ērai - 80.gadiem, arī egoistiska meistara vēlme vēlreiz atgriezties sen aizgājušā laikā. Meiteņu un čemodānu fragmentiņi filmēti tajā pašā studijā un dekorācijās, kur savulaik Sievietes uz nervu sabrukuma robežas.
Par kinematogrāfiskiem kontekstiem saistībā ar Zaudētajiem apskāvieniem var turpināt, šķiet, bezgalīgi - Almodovars pats cītīgi savos rakstu darbos ir uzskaitījis filmas, par kurām viņš ir domājis, reflektējis, kuras nosacīti ir pārfrāzējis Zaudētajos apskāvienos. Riskējot nogurdināt kinovēsturi ignorējošos, nosaukšu būtiskākās - vispirms tās ir amerikāņu 40.-50.gadu, likteņa nenovēršamības drāmas, kas tiek apzīmētas ar franču jēdzienu film noir (melnā filma). Lūk, ko raksta Almodovars: "Film noir ir viens no maniem iemīļotākajiem žanriem, esmu tam tuvojies gan Dzīvajā miesā/Live Flesh (1997), gan Sliktajā audzināšanā/Bad Education (2004) un daru to vēlreiz Zaudētajos apskāvienos. Tieši stundu pēc filmas sākuma ir epizode, kura atmasko žanru, kam pieder Zaudētie apskāvieni, - tā ir aina uz kāpnēm, un tās radītais pārsteigums, dramatisms nepamet līdz filmas izskaņai. Kāpnes, manuprāt, ir īsta kinematogrāfiska "ikona". Tās uzsver kustības, spriedzes, dramatisma ideju, kas kino atšķir no fotogrāfijas. Uz kāpnēm ir norisinājušās satriecošākās mīlestības un greizsirdības drāmas… " Uz Zaudēto apskāvienu kāpnēm risināsies Lenas un viņas likumīgā bagātā mīļākā - magnāta - attiecību drāma, kuru Almodovars ir veltījis virknei klasisku filmu (Nāves skūpsts/Kiss of Death (1949), A.Hičkoka Psiho/ Psycho (1960), Kas noticis ar mazulīti Džeinu?/What Ever Happened to Baby Jane? (1962) u.c.). "Bez vēlmes salīdzināt sevi ar pieminētajiem šedevriem esmu lepns par kāpņu ainu Zaudētajos apskāvienos, epizodi, kas savā ziņā kļūst par tās šifra un žanra atslēgu," - tā Almodovars.
Filmas un emocijas
Lasīt Almodovara tekstus ir tikpat intriģējoši kā skatīties viņa filmas - to droši var darīt, nenojaušot, kas tās piesauktās ir par "zvēriem". Taču ne tikai izcilu filmu slānis ir barojis Almodovaru, refleksijas par vecāku un bērnu attiecībām (bērnus filmā pārstāv magnāta un Harija Keina atvases), bet arī emocionāls satricinājums. Pirmo reizi Lansarotes salā, kurā uzņemtas filmas varoņu īsās laimes un traģēdijas epizodes, režisors nokļuvis pēc mātes nāves. Emocionālā labilitāte ļāvusi ieraudzīt salas fantastisko krāsu paleti, tās dramatisko piesātinājumu. Te tapusi arī Almodovara paša uzņemtā fotogrāfija ar anonīmu mīlētāju stāviem, kas atgādina ainu, kuru viņš filmā režisējis ar Penelopi Krusu un Ljuisu Omaru. (Protams, Almodovars savā sacerējumā neaizmirst pieminēt ģeniālo Antonioni veltījumu anonīmas fotogrāfijas spēkam - filmai Blow Up/Fotopalielinājums (1966).) Un tie ir tikai daži no vizuālajiem un emocionālajiem impulsiem, kas Almodovaram ļāvuši radīt stāstu par traģisku, liktenīgu mīlestību un arī kino.
"Tā ir pirmā reize, kad es tik atklāti atzīstos mīlestībā kino, atzīstos ne ar kādu konkrētu epizodi, bet ar visu filmu kopumā. Atzīstos mīlestībā kinomākslai, tās "mehānismiem" (montāžai, dramaturģijai), cilvēkiem, kas rada kino, - aktieriem un stāstniekiem, tiem, kuri rada stāstus, kas uz ekrāna spēj intriģēt un izšķilt emocijas. Atzīstos mīlestībā tam, kas ir ne tikai mans maizes darbs un mana profesija, bet arī iracionāla kaislība," - tā izcilais, smeldzīgais Pedro Almodovars.