Ārpolitikas debates 27.01.11

Ziņojuma pašā sākumā ir pateikti mūsu pašu svarīgākie ārpolitikas un drošības politikas balsti:

Stipra NATO, stipra ES, stipras saites ar ASV, ciešāka Ziemeļu un Baltijas valstu sadarbība.

Tas ir akmenī iekalts, bet pasaule strauji mainās. Ekonomiskais un militārais smaguma centrs pārvietojas no Eiroatlantiskās telpas uz milzu loku no Indijas līdz Japānai.

Pēc vēl 20 gadiem Ķīna un Indija izvirzīsies pirmajā un otrajā vietā kā pasaules lielākās ekonomiskās lielvaras. ASV būs trešā, bet ar visspēcīgāko militāro potenciālu.

To mums pateica pētnieku konferencē 2003. gadā, un paskatieties, cik ātri pēc tam Amerika izmainīja savas attiecības ar Indiju.

Ja Eiropas Savienība nesavāksies, tad tā var būtiski zaudēt savu ietekmi jaunajā pasaules kārtībā. 20. gadsimtā bija Eiropas un ASV gadsimts. Šis varētu būt Ķīnas, ASV un Indijas gadsimts.

Ziņojuma otrajā blokā daļēji ir uzskaitīti pasākumi, kas Eiropas Savienībai ļaus atkopties no krīzes un tālāk virzīties uz priekšu, lai nezaudētu savu konkurētspēju starptautiskajā politikā un tirgū. Nedomāju, ka Eiropas lietu komisijai vien nāksies ar šo jautājumu strādāt.

Runa ir par izaugsmes prioritātēm. Kādas ir mūsu nacionālās prioritātes? EU 2020 stratēģija ir virzītājspēks.

Nupat pasaules uzmanības degpunktā bija Prezidenta Hu valsts vizīte ASV. Vai pamanījāt? Latvijā valdīja gandrīz vai pilnīgs klusums.

Pasaule uzelpoja, kad tika atrasts vairāk kopīgais, nekā atšķirīgs, tostarp jautājums par Ziemeļkoreju, kura jau apdraud pašas ASV vitālās drošības intereses, jo tās ballistiskās raķetes varētu sasniegt ASV rietumkrastu.

Ar Ķīnu Prezidents Obama pat cilvēktiesību jomā atrada zināmu saprašanos. Prezidents Hu atzina, ka šajā jomā daudz kas vēl ir veicams Ķīnā. Tika slēgti ļoti lieli darījumi kā rezultātā Ķīnas zinātniskais un tehnoloģijas potenciāls tiks strauji kāpināts.

Bet NATO dalībvalstis Francija un Lielbritānija jau pērn nolēmušas apvienot budžetus vērienīgām ieroču sistēmām. Ko vairs nevar atļauties katra atsevišķi, var atļauties abas kopā. Tādējādi abas valstis kopā sastāda pusi visas ES militāros izdevumus, un 70 procentus militārā pētniecībā un attīstībā.

Kāpēc mēs nevarētu rīkoties līdzīgi?

Mēs varētu apsvērt arī iespēju racionālāk izmantot mūsu diplomātiskā korpusa resursus, ņemot vērā šīs lielās izmaiņas un izaicinājumus. Vai katrā Eiropas Savienības valstī ir nepieciešama mūsu vēstniecība, kur strādā viens vienīgs darbinieks?

Varbūt samazināt vēstniecību skaitu un tā vietā efektīvāk strādāt Eiropas Savienībā, un palielināt darbinieku skaitu Pekinā?

Indijā mēs varētu atvērt vēstniecību kopā ar kādu Baltijas valsti vai citu Eiropas Savienības dalībvalsti, kurai tur vēstniecība jau ir.

Zviedrijā mums bija visu triju Baltijas valstu informācijas biroji zem viena jumta, kuru apmaksāja zviedri. Pēc tam, kad 1991. gadā atguvām neatkarību, katrs birojs, kas tagad bija pārtapis par vēstniecību, aizgāja savu atšķirīgo ceļu. Kas, protams, mums dārgi maksāja, jo zviedri tās vairs neuzturēja.