Avīzes ir mirušas; lai dzīvo avīzes!

_Nebūt ne visiem Butānas iedzīvotājiem būs iespēja izbaudīt žurnālistu sarūpētos rakstus un komentārus, jo šajā valstī lasīt un rakstīt prot tikai aptuveni puse iedzīvotāju. Toties pētījumi liecina, ka Butānā dzīvo vieni no laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Apmierinātības ar dzīvi indeksā Butāna ierindota 8.vietā pasaulē (Latvija šajā laimīgāko valstu sarakstā ieņēma tikai 154.vietu). Iespējams, ka Butānas ļaužu laime skaidrojama ar to, ka viņi nelasa avīzes. Toties sākuši skatīties TV, jo 1999.gadā Butāna kļuva par pēdējo valsti pasaulē, kur ieviesta televīzija. Nav brīnums, ka drīz pēc tam no Butānas pienāca ziņas par strauju noziedzības pieaugumu.Butānas lēmums pievērsties drukātās preses attīstībai šķiet dīvains laikā, kad pārējā pasaule runā par drukātās preses neizbēgamo nāvi. Šajās dienās cienījamais ASV laikraksts _The Christian Science Monitor_ paziņoja, ka nolēmis pārtraukt dienas laikraksta drukāšanu un turpmāk būs pieejams tikai internetā. _The Christian Science Monitor _dibināts tieši pirms 100 gadiem, un žurnālistu aprindās izpelnījies cieņu par kvalitatīvo starptautiskās politikas atspoguļošanu (laikrakstu dibināja un finansēja baznīca, bet tas nav reliģisks izdevums). «Mums radās iespēja spert soli, ko lielākā daļa laikrakstu būs spiesta veikt nākamo piecu gadu laikā,» uzskata laikraksta redaktors Džons Jemma.Iespējams, ka jau drīzā nākotnē _The Christian Science Monitor_ piemēram sekos arī citas avīzes. Galu galā mūsdienās gandrīz katrai puslīdz nopietnai avīzei ir sava interneta lapa, kurā pieejams drukātās avīzes saturs un papildus informācija. Arī jūs šo blogu lasāt _Dienas _portālā, nevis drukātās avīzes slejās.Par nelaimi preses biznesam, neviens vēl īsti nav izdomājis, kā finansēt internetā izplatītās avīzes, lai samaksātu algu žurnālistiem, redaktoriem, fotogrāfiem un citiem, bez kuru darba avīze nav iedomājama. Vecmodīgā drukātā versija vēl aizvien nodrošina vairāk nekā 90% no avīzes ienākumiem. Taču tirāžas turpina samazināties, un auditorijas kritums samazina arī ienākumus no reklāmas. Savukārt reklāma avīžu interneta lapās nav tik ienesīga, lai kompensētu zaudējumus. Dažas avīzes mēģinājušas iekasēt maksu par rakstu lasīšanu internetā, taču tas nav perspektīvs risinājums, jo lasītājs vienmēr varēs aiziet uz citu interneta lapu, kur līdzīga informācija pieejama bez maksas.Vēl drūmāku šo ainu padara pasaules ekonomikas krīze, kas samazina lasītāju un reklāmdevēju skaitu. Ja cilvēkam jādomā, kā nomaksāt kredītus un atlicināt naudu pārtikai, viņš diez vai atļausies tērēt naudu par laikrakstu abonēšanu. Šādos apstākļos laikrakstu izdevēji ir spiesti samazināt žurnālistu skaitu, bet tas negatīvi ietekmē avīzes kvalitāti. «Mazāk lappušu, mazāk rakstu, mazāk pazīstamu uzvārdu. Lasītāji to pamana, un tas ietekmē viņu attieksmi,» ziņu aģentūrai AP stāsta mediju analītiķis Kens Doktors.Par drukāto laikrakstu izzušanu varētu priecāties dabas draugi, jo samazināsies kaitējums dabai, ko nodara papīra ražošana, avīzes drukāšana un piegāde lasītājiem. Aprēķini rāda, ka tonnas avīžu papīra saražošanai nepieciešami 12 koki. Drukātās preses nāve varētu sagādāt problēmas nākotnes vēsturniekiem, jo viņiem nebūs iespējas aiziet uz arhīvu, lai paskatītos, ko tad _Diena _rakstīja XXI gadsimta pirmajā pusē. Protams, informāciju var saglabāt arī elektroniskā formā, taču datu uzglabāšanas formāti jau mūsdienās mainās ļoti strauji. Pamēģiniet tagad nopirkt datoru, kas varētu nolasīt 90.gadu sākumā ierakstītās disketes!Drukātās preses izzušana nenozīmē, ka žurnālista profesija varētu pievienoties tādiem izmirušiem arodiem kā burtlicis vai mašīnrakstītāja. Cilvēkiem vienmēr būs vajadzīga informācija, un mūsdienu informācijas gūzmā vēl jo svarīgāk ir paļauties uz kādu, kurš tavā vietā izdara melno darbu, savācot faktus un pasniedzot informāciju koncentrētā veidā. Taču turpmāk tas viss acīmredzot notiks interneta vidē, nevis uz papīra. Man būs žēl piedzīvot to brīdi, kad iznāks pēdējais drukātās avīzes numurs, bet vēsture liecina, ka tehnoloģiju attīstībai nav iespējams pretoties. Ja nu vienīgi Butānā, kur arī pēc 100 gadiem varbūt vēl būs aizķēries kāds drukātās avīzes eksemplārs.