Dailes teātra izrāde Sapnis vasaras naktī, kas programmiņā ir nosaukta par "visbēdīgāko komēdiju", neatlaiž ilgi pēc tās noskatīšanās. Dziļš un tumšs ir tās vēstījums. Režisors Viesturs Kairišs atgriežas pie savas jau Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra Hamletā aizsāktās kara tēmas, kara kā apokaliptiskas parādības, kas atsedz zemiskākos un dzīvnieciskākos instinktus, kuri kontuzē un sakropļo, un vedina cilvēkus rīkoties neparedzami. Vienai no pazīstamākajām Šekspīra t. s. grieķu lugām – Sapnim vasaras naktī – ir sena un izciliem iestudējumiem rotāta inscenēšanas vēsture Latvijā. Pieminēšu tikai vienu, kas vēl pavisam nupat bija Nacionālā teātra repertuārā, – režisora Elmāra Seņkova versiju. Tajā tika svītrotas Tezeja un Hipolitas kāzas un abi šie varoņi, bet norises tika pārceltas uz absolūti teatrālu zemapziņas pasauli, kurā vienīgie daudzmaz reālistiskie personāži bija amatieru teātra dalībnieki.
Lugas vardarbība
Dailes teātra iestudējums sākas ar ainu aiz caurspīdīgas gofrētas sienas. Kailu, vien miesaskrāsas triko biksītēm un krūšturiem piesegtu ķermeņu savīšanās un atvīšanās caur gofrētās sētas miglojošo attēlu sākumā šķiet kā seksuāla orģija, taču ieskatoties kļūst skaidrs, ka pa pāriem sadalījušies ķermeņi nežēlīgi, lai arī stilizēti, sit, sper, žņaudz cits citu (jaudīgs horeogrāfes Annas Abalihinas darbs). Pēc tam videoekrāni ar Ginta Grāveļa Tezeju un Martas Lovisas Jančevskas Hipolitu gultā un dušā, un tad jau parādās skatuve, uz kuras armijas formastērpos ģērbtu kareivju ielenkumā lokās paklājā ietītā un siksnām apžņaugtā Hipolita – Tezeja kara trofeja, ar kuru viņš drīzumā svinēs kāzas.
Interesanti, ka visa šī brutalitāte un jēgas pārnesumi ir balstīti Šekspīra tekstā, dramaturgs Matīss Gricmanis to tikai mazliet ir papildinājis ar šodienas ieročiem un kara likumu, kas noteic, ka, piemēram, Hermijai par nepakļaušanos tēvam jāspriež nāve. Midsummer madness (vasaras vidus neprāts – angļu valodā) ir pārvērties par kara neprātu. Arī Titānija Oberonam pārmet, ka viņu – divu pārdabisku būtņu – strīds indiešu zēna dēļ ir izraisījis karu (nevis gadalaiku jukas kā oriģinālā). Viestura Kairiša interpretāciju ir iedvesmojis slavenā XX gadsimta poļu šekspirologa Jana Kota rakstītais grāmatā Šekspīrs – mūsu laikabiedrs (1965), kurā par šo it kā dzīvespriecīgo komēdiju teikts: "Sapnis ir arī izteikti patiesa, brutāla un vardarbīga luga."
Par spīti Valijas Brutānes tulkojuma eifēmismiem, kurus Matīss Gricmanis ir mazliet brutalizējis (tomēr savādi, ka nav izvēlēts jaunākais – Jāņa Elsberga tulkojums), jau no pirmajām sekundēm nav šaubu, kādas armijas kareivji ir uz skatuves. Kā trofejas viņi uznes podu, gleznu, Mārtiņa Meiera Stabulei uz rokas ir vairāki pulksteņi. Līdz ar to nešpetnā ironija par šiem militāristiem ir saprotama, lai arī visu varoņu (izņemot pārdabisko) piederība krievu okupantu armijai šķiet dažbrīd neloģiska, bet varbūt es uztveru pārāk burtiski.
Karavadonis Tezejs Ginta Grāveļa dabiskajā izskatā (ar īsto aktiera bārdu) un arī pēc kaujas gailim līdzīgās izturēšanās atgādina kādu čečenu virspavēlnieku. Lugas notikumu ievietošana kaut kur aizskatuvē notiekoša kara apstākļos un militārajā vidē raisa griezīgu un apzināti ieplānotu disonansi ar "instinktu kara" apstākļiem jeb mūžamežu, kurā mirstīgā acīm neredzamu (bet skatītājiem labi ieraugāmu) laumu, meža garu un feju pavēlnieku pavadībā maldās no armijas tērpiem un rindām izmukušie četri mīlētāji, nu jau civilie. Hermija mīl Lizanderu, un Lizanders mīl Hermiju, savukārt Hermijas tēvs grib, lai meita prec Demetriju, pēc kura alkst Hermijas draudzene Helēna, bet kurš arī iekārojis Hermiju.
Laumu karalis Oberons vēlas atriebties savai sievai Titānijai par indiešu puisēna piesavināšanos (laulāto strīds par zēnu ir visslidenākais Šekspīra lugas aspekts) un pavēl savam kalpam Paskam (oriģinālā Pakam) atrast ziedu, kura sulu iepilinot Titānijai acīs tā neprātīgi iemīlēsies pirmajā, ko ieraudzīs. Žēlojot Helēnu viņas mīlas likstās, Oberons pavēl Paskam zieda sulu iepilināt acīs arī Demetrijam, lai tas iemīlētu Helēnu, taču Pasks kļūdās, un Helēnā alkaini iemīlas Lizanders, kurš pamet Hermiju. Vēl pāris kļūdu, līdz pasjanss sakrīt pareizajā kārtībā. Par mīlētāju straujo objektu maiņu Jans Kots raksta, ka tās pamatā ir dzīvniecisks, intelekta nepiesegts erotisms. Dailes teātra izrādē klaja erotisma nav daudz (par tādu taču neuzskatīsim dažu aktieru pliko dibenu), drīzāk izmisīga vēlme dzīvot un piepildīt savas alkas trenc mīlētājus no viena pie otra.
Kārļa Arnolda Avota Lizanders tikai šķietami ir romantisks sapņotājs: viņš apņēmīgi virza intrigu un pamudina Madaras Viļčukas Hermiju dezertēt no armijas, lai kopīgi bēgtu un apprecētos pat pret Hermijas tēva – Laura Subatnieka paštaisnā Egeja – gribu. Madara Viļčuka savu Hermiju zīmē kā mazliet puicisku, ļoti jaunu meiteni, kura spēj pastāvēt par savu nevainību, arī aizstāvot to no mīļotā. Katrīnas Grigas Helēna ir intelektuāle, kura spējīga uz ilgiem, gudriem monologiem un lieliski apzinās savu pazemojuma pakāpi, lūdzoties pēc uzmanības Demetriju, kurš mīl citu. Savukārt Niklāva Kurpnieka Demetrijs ir kareivīgs, diezgan bezkaunīgs jauns vīrietis, kurš tomēr ir gana jauks, ka negrib darīt pāri Helēnai, lai cik apnicīga tā viņam šķistu.
Kopīgais neprāts
Par izrādes vilcējspēku kādā brīdī kļūst pārdabisko būtņu trio, pat sešotne. Daiņa Gaideļa, Meinarda Liepiņa un Kristīnes Nevarauskas laumu trijotne maigos pasteļtoņos kļūst par notiekošo neprātību bezvārdu komentētājiem. Te jāuzteic arī Baibas Litiņas daudzo ļoti asprātīgo, funkcionālo un laikmetīgo tērpu plejāde. Taču izrādes sirds ir Artura Krūzkopa rezignētais un vienlaikus kārīgais Oberons stilizētā zelta gurnu apsējā, Ievas Segliņas zem garo matu kaskādes paslēpusies, kā pusaudze niķīgā Titānija un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas divseju Pasks. Arturs Krūzkops nupat vēl bija velnišķīgs un erotiski atraisīts Paks Elmāra Seņkova versijā Nacionālajā teātrī, bet kā Oberons savā ciniskajā attieksmē pret spēlēm ar dzīvību ir citāds – savas karaliskās visatļautības apziņas pārņemts (īpaši tas nolasās izrādes finālā).
Paskam ir divas sejas: viena kā uzņēmējam Īlonam Maskam, melnā uzvalkā, kedās un beisbolenē tērptam jaunam vīrietim, otra – kā gliteru minikleitā tērptai, ar garām, blondām cirtām apveltītajai dziedātājai Teilorei Sviftai ar sudrabainu ģitāru uz pleca. Kāpēc tieši Masks un Svifta, minējumu ir daudz. Abi nesen aizritējušajā ASV prezidenta vēlēšanu kampaņā aicināja balsot viens par Trampu, otra par Harisu, un Masks savā vietnē X (bijušajā tviterī) piedāvāja bezbērnu Sviftai kļūt par viņas bērna tēvu (Maskam to jau ir padsmit). Katrā ziņā abi ir ietekmīgi, abiem ir milzīga auditorija, un abi izklaidē publiku. Abās šajās izpausmēs, dzimumu un iemiesoto ikonu ambivalencē Ilze Ķuzule-Skrastiņa ir izcila – enerģētiski uzlādēta atspole, asprātīga, nešpetna, lāgiem gluži biedējoša un apbrīnojamā fiziskajā formā.
Šis ir pirmais manis redzētais Sapnis vasaras naktī, kurā amatnieku jeb amatieru aktieru ainas, kuri iestudē ludziņu, ko izrādīt Tezeja un Hipolitas kāzās, nav krasā pretstatā pārējai izrādei. Parasti tie ir gegi, intermēdijas, smieklīgi iestarpinājumi citas intonācijas vēstījumā. Tā kā amatnieki Dailes teātrī ir karavīri un notiekošais ir daļa no kopīgā neprāta, viņi organiski iekļaujas izrādes struktūrā. Protams, šīs ainas ir smieklīgas, un tam palīdz visu piecu aktieru – Imanta Strada, Toma Veličko, Andra Buļa, Mārtiņa Meiera un Kaspara Dumbura – lieliskā humora izjūta. Mulsinošākais brīdis izrādē ir Kaspara Dumbura Dibēna (par kuru ir pārvērties varonis, kas parasti ir Pamatiņš, oriģinālā – Bottom) pārvēršanās "dzīvniekā" (kā tas ir lugā), kurā, Paska noburta, iemīlas Titānija. Viņam nepieaug ēzeļa galva. Pasks Sviftas veidolā nokož viņam daļu sejas, un Titānija iemīlas kontuzētā kareivī, kura seju klāj atbaidoši, asiņaini apsēji… Vai tā būtu ironija par krievu inteliģenci, kas žēlo un pat apbrīno "mūsu zēnus", kuri karo Ukrainā? Kaspars Dumburs Dibēna lomā ir azartisks un absolūti nopietns, tāpēc homēriski smieklīgs. Visi "aktieri" realizē savas lomas, pat ja tā ir tikai siena ar šķirbiņu (izcils Imants Strads!), līdzīgā, nopietnā, tāpēc vēl jo komiskākā toņkārtā. Un arī Jēkaba Jančevska izrādei komponētā mūzika ir līdzīga – tajā nav ne miņas no komēdijas, bet tās dažbrīd svinīgā nopietnība tikai raupji uzsver notiekošā absurdu, kā arī rada mazliet pārpasaulīgu noskaņu, ko veicina Reiņa Zaltes precīzā gaismu partitūra.
Meža rāpuļi terārijā
Videomākslinieces Viktorijas Martjanovas realizētais video izmantots divējādi – ornamentālu, kustīgu portretu veidā parādās gan Ginta Grāveļa Tezejs, gan, klasiskā pozā uz sāna izgūlies, Artura Krūzkopa Oberons. Tie ir vērojošie, uz hierarhijas augstākā pakāpiena stāvošie valdnieki, kuru visuredzīgā acs neļauj atslābt padotajiem. Savukārt video, ko raida nelielajos terārijos izvietotās kameras, palielina tajos notiekošo līdz īsta mūžameža izmēriem. Tā sūnās rāpo gliemeži, tārpi un prusaki, bet cauri zaļumiem vīd terārijiem pieplakušo izrādes varoņu sejas.
Mūžameža fauna scenogrāfa Kristapa Kramiņa urbāni metāliskajā vidē apzināti reducēta līdz tā sauktajai "jaunai pārtikai": pareģots, ka tā tiks lietota pasaules pārtikas krīzes gadījumā un par proteīna avotu kļūs minētie kukaiņi un rāpuļi. Kādā brīdī Pasks un citi sāk tos ēst. Visi šie dzīvnieciņi pieminēti mazliet baisajā laumu šūpuļdziesmā, ko tās dzied, ieaijājot Titāniju. Izrādes programmiņā citētais Jans Kots šo bestiāriju interpretē kā sastāvdaļas renesanses laika zālēm pret impotenci un sieviešu kaitēm un seksuālas neirozes skartā freidiskā sapņa saturu. Jāpiezīmē, ka terārijā, kuru kā Bolt kurjera somu līdzi nēsā Titānijas un Oberona strīda iemesls – indiešu zēns, kurš izrādē ir pārtapis par jaunieti, ko atveido Sellaperuma Araččige Sithums Silva –, mitinās balts pitons, kas ir htonisks veģetācijas un libido simbols. Nevēloties spoilerēt, teikšu, ka indiešu zēnam izrādes finālā tiek piešķirta milzu loma, viņš kļūst par nākotnes un vienlaikus nolemtības simbolu. Jau otrā Dailes teātra izrāde, kam saskaņā ar oriģinālu ir jābeidzas priecīgi, – pirmā ir Meža gulbji – beidzas skumji un trauksmaini. Tas ir normāli, atceroties oriģinālā mīta par Tezeju un Hipolitu beigas. Un sapņa pārvēršanās murgā laikmetā, kurā visi mītam, šķiet tikai likumsakarīga.
SAPNIS VASARAS NAKTĪ
Dailes teātrī 19., 20.II, 11., 12.III, 15., 16.IV, 13.V plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 16–40