Par mākslu viņa pārvērtusi savu personisko vēsturi - lai ko Treisija Emina darītu, viņa vienmēr atgriežas pie savas dzīves traumām. Privātie pārdzīvojumi un traģēdijas, mīlestība un tās prombūtne ir neizsmeļams iedvesmas avots.
Es gribu starptautisko mīļāko
Ekspozīcija Mīlestība ir tas, ko tu vēlies/Love Is What You Want Heivorda galerijā Londonā ir līdz šim lielākā Treisijas Eminas izstāde, kurā apkopoti 16 gados tapušie darbi. Tā nebūt nav «labāko dziesmu izlase» - šeit ir daudz nozīmīgu darbu, neredzētu un jaunu, kuri atspoguļo mākslinieces galveno - ģimenes tēmu. Ģimene - tie ir vecāki, mīļākie un bērni, tā ir netverama, ēteriska ekstāze un nepanesamas fiziskas sāpes.
Treisija Emina ir stāstniece, viņa dievina burtus un vārdus, viņa izdzīvo savus tekstus un uzrakstus - plakātiskus, izaicinošus, brutāli nepiedienīgus un bezgala trauslus un romantiskus. Vārdi izšuvumos, aplikācijās, kolāžās, neona zīmēs un vēstulēs. Māksliniece tic vārda spēkam - viņai ir svarīgi ne tikai izdarīt lietas, bet arī izrunāt. Viņa runā daudz: «Noslēpumu glabāšana ir bīstama, tāpēc man patīk tos atklāt.»
Pirmajā izstādes telpā skatītāju sagaida lielas izšūtas, dažādiem simboliem un aplikācijām izrotātas segas. Šajos demonstrācijas transparenta izmēra rokdarbos Treisija runā par savām alkām un ciešanām: «Nāc pie manis. Sajūtot mīlestību, es vienmēr domāju - ak, Jēzu, mani sitīs krustā. Es aizveru acis un kļūstu par krustu. Tik skaisti»; «Es gribu starptautisku mīļāko, kurš mīlētu mani vairāk par visu pasauli»; «Katru reizi, kad redzu savu sūdu, es pārliecinos, ka nekas nepaliek manā ķermenī».
Otra zāle ir tumša - pie melnām sienām deg krāsainas neona gaismas instalācijas, kas veidotas Treisijas Eminas rokrakstā. Šeit valda tāda atmosfēra kā Soho rajonā naktī, kur neona gaismas vilina uz seksa klubiem, tematiskajiem veikaliem un bāriem. «Vai anālais sekss ir legāls? Vai legālais sekss ir anāls?» tumšā telpā apmeklētājiem jautā Treisija Emina. Šī sieviete var būt jautra, traka, depresīva, traģiska un komiska vienlaikus. Treisija ir asprātīga un šarmanta. Viņa daudz dzer un daudz cieš. Humora un traģēdijas izjūta viņas dzīvē iet roku rokā. Treisija Emina ieskatās dziļi sevī, izvelk ārā visas spēcīgākās emocijas, pasaka to pietiekami skaļi, un viņas teiktais kļūst par universālu vēstījumu, kas ir saprotams visiem, pat ja nav pieņemams.
Treisijas Eminas darbos - instalācijās, skulpturālajos objektos, gleznās, zīmējumos un filmās - ir daudz seksa, daudz masturbācijas un vēl vairāk mīlestības. Viņas dokumentālās nelaimes, kas iegravētas mākslā, skatītāju var novest līdz asarām, tāpēc Treisija bieži piedāvā ironisku intonāciju, kas mazliet atvieglo uztveršanu, taču nesamazina dramatismu.
Zivs ar kartupeļiem, pēc tam - sekss
Filmā Kāpēc es nekļuvu par dejotāju/Why I Never Became a Dancer (1995) Treisija stāsta, ka ar seksu sākusi nodarboties 13 gadu vecumā, kad dzīvoja piejūras pilsētā Mārgeitā. «Es ienīdu skolu, es vienmēr kavēju un galu galā pametu to, kad man bija trīspadsmit. Es staigāju pa ielām, gāju uz bāriem, kafejnīcām, pludmali, parku un dienas diskotēkām, dzēru sidru. Un nodarbojos ar seksu. Sekss bija kaut kas vienkāršs, un par to nebija jāmaksā. Tu aizej uz krogu, apēd zivi ar kartupeļiem un pēc tam nodarbojies ar seksu. Tas nekas, ka es biju pavisam jauna un vīriešiem bija 19, 20, 25, 26 gadi. Viņi pat nebija vīrieši, viņi nebija cilvēki, viņi bija nožēlojami. Es darīju to, ko gribēju. Sekss man bija mācība, piedzīvojums un bēgšana no tā visa, kas bija man apkārt. 15 gadu vecumā es pārtraucu ar to nodarboties un sāku dejot - uz deju grīdas es jutos patiesi laimīga, es ignorēju gravitāciju, un mana dvēsele bija brīva. Es sapņoju aizbraukt uz Londonu un uzvarēt disko deju čempionātā.»
Vēl viena tēma, pie kuras Treisija Emina regulāri atgriežas, ir bērni, taču šo mākslinieci nekad neuzaicinās raidījumā Māmiņu klubs. Bērnu Treisijai nav, viņai ir bijuši vairāki aborti. «Es nekad neesmu gribējusi bērnus - kaut gan tā nav patiesība. Es tos gribēju tikai grūtniecības laikā. Es vienmēr esmu devusi priekšroku kaķiem. Kad draugi mani aicina iepazīties ar savu jaundzimušo, tas mani iedzen šausmās un es cenšos attālināt šo brīdi. Taču, ja kāds mani aicina iepazīties ar savu kaķīti, esmu gatava pamest visu un traucos pie šā kaķa,» savos mākslas darbos atklāj Treisija.
Izstādītajos manuskriptos viņa raksta, ka vienmēr ir ļoti baidījusies palikt stāvoklī: «Es skatos uz grūtniecības testa rādītāju - tas ir negatīvs. Protams, tas ir negatīvs. Protams, es neesmu stāvoklī. Jūtos atvieglota. Jūtos atvieglota, jo zinu, ka es esmu 36 gadus veca sieviete ar sasodīti labu iztēli.» Blakus šim tekstam - tā pati autentiskā, oriģinālā Treisijas Eminas grūtniecības strīpiņa.
Māksla - tā nav glezna
Bērnu zaudēšanai - šai apzinātajai, sāpīgajai izvēlei - ir tiešs sakars ar Treisijas Eminas mākslas trajektoriju. To izstādē skaidro filma Kā to jūt/How It Feels (1996), kurā māksliniece atceras 1990. gada pavasara notikumus savā dzīvē. Treisija aicina doties hronoloģiskā ekskursijā pa vietām, kas bijušas saistītas ar viņas grūtniecību un abortu. Viņa atklāj, ka nekad nav jutusies pietiekami pārliecināta par sevi un savām spējām: «Es biju neveiksmīga māksliniece, neveiksmīga gleznotāja. Tas, kas notika 1990. gadā, mani padarīja par neveiksmīgu, nelaimīgu cilvēku. Es izgāzos visās dzīves jomās.» Ik gadu 1. maijā viņa atceras abortu, ko izdarījusi, savukārt rudenī, kad kokiem krīt lapas, viņa iedomājas par sava bērna tā arī nenotikušo dzimšanas dienu.
«Katram vajag kaut ko mazu, par ko rūpēties. Tas rada ilūziju, ka cilvēki ir spēcīgāki, nekā patiesībā ir. Kāpēc radīt bērnus? Lai parādītu cits citam savu mazo versiju? Lai cerētu, ka viņi izdzīvos mūsu pašu neīstenotos sapņus? Lai viņi būtu labāki nekā mēs? Es negribu neko no tā visa. Jā, aborts bija kļūda. Vislabākā kļūda manā dzīvē. Jā, es gribēju šo bērnu - tikai tāpēc, ka viņš gribēja mani. Taču es nezināju, kā rūpēties par sevi, nemaz nerunājot par savu atvasi. Es pārtraucu grūtniecību ceturtajā mēnesī, lai saglabātu sevi. Es jutu, ka manī ir tik daudz mīlestības, ka varu mīlēt visu pasauli, nevis tikai daļiņu no sevis - bērnu,» filmā atzīst māksliniece.
Pēc aborta Treisija piedzīvoja smagu depresiju. «Es zaudēju ticību un daudzus draugus, es nespēju dzīvot, nespēju nodarboties ar mākslu. Man bija vajadzīgs ilgs laiks, lai atgūtos. Radīšana, ieņemšana, aborts - es daudz domāju par to, kā rodas, dzimst un attīstās māksla. Man atklājās radošuma ideja, pati esence. Es sapratu, kas ir radīšanas moments un avots. Māksla - tā nav glezna, tam nav sakara ar vizuālām izpausmēm. Es nespētu sev piedot, ja turpinātu radīt jaunas lietas, piesārņojot pasauli ar vēl vairākiem mēsliem. Katram ir jāsaprot, no kurienes nāk viņa māksla un kas ir tas radošais pirmsākums, kurš ir varenāks par visu, ko cilvēks var radīt savām rokām.»
Treisijas Eminas izstāde Mīlestība ir tas, ko tu vēlies skatāma Heivorda galerijā (Hayward Gallery) Londonā līdz 29. augustam.