Dreifējam!

Te varu pārņēmis Satversmei nepazīstams un Satversmē nedefinēts veidojums – koalīcijas padome, gandrīz kā jūras laupītāji. Tie kliegdami cīnās par savām privilēģijām, mandātiem, par "savām" ministrijām, aģentūrām. Ja arī kapteinim būtu savas idejas par valsts kuģa kursu, tad koalīcijas padomes pirāti paralizē viņa darbības.Situācija ir tik draudīga, cik vien tā var būt, karājamies mata galā. Pilī, Saeimā, valdības mājā, šķiet, to nav atjēguši. Kā gan citādi izskaidrot jaukos atvaļinājumus, koncertus, izklaides? Kur ir sanāksmes, padomes,  kas apvieno zinošos? Kuri valdības, prezidenta paspārnē strādā dienu un nakti, lai rastu risinājumus? Tā vietā galvu reibinoša "normalitātes" ilūzija. Kā teikt, "nasing spešal" traģikomisks turpinājums. Šobrīd valstij absolūti nepieciešams ministru prezidents, kurš vada valdību, kā arī padomdevēju institūcijas, un, otrkārt, ministri, kuri realizē kopīgu, valsts interesēm atbilstošu politiku, nevis aizstāv savas partijas intereses. Valdības darbību pilnīga politizācija (atkarība no tās vai citas partijas iegribām) jau gadiem paralizē valsts interešu definēšanu un iemiesošanu. Krīzes laikā tas redzams kā uz delnas. Tādēļ satriecošs Latvijas iedzīvotāju vairākums vairs netic valdībai, Saeimai un partijām. Jo patiešām, kā drīkst pārvaldīt valsti vai svarīgu nozari dažu simtu partijas biedru vārdā? Šī atziņa pamazām pārņem ļaužu prātus. Divdesmit gados iesakņotais latviskais pārvaldes modelis patiesībā nav demokrātisks, bet gan partokrātisks: daži simti iegūst neproporcionāli lielu varu, kuru, kā redzam, izmanto sev un savējiem par labu. Izeja? Atteikties no līdzšinējās domāšanas, vispirms no antikonstitucionālās koalīcijas padomes, izveidot rīcībspējīgu valdību ar rīcībspējīgu premjeru priekšgalā. Mūsu pienākums: to prasīt, pielietojot visus likumīgos līdzekļus.Un valdības vadītāja uzdevums ir, pirmkārt, izveidot tādu valsts pārvaldes modeli, kurš atbilst mūsu vajadzībām un iespējām, un to realizēt pilnīgi nelokāmi. Jo patlaban viss notiek otrādi: ministru prezidents mēģina kaut ko nogriezt, citi kliedz, notiek nemitīga esošās sistēmas pielabošana, pārkrāsošana. Jāsāk no pareizā gala: jāvienojas par modeli, un tad attiecīgi jārīkojas. Pagaidām šāda modeļa nav, un tas tikai vairo haosu un neuzticību.Un tāds pats uzdevums ir attiecībā uz ekonomiskās dzīves atjaunošanu: kādas ir Latvijas prioritātes, kā tās kopsim un realizēsim? Laika gaitā tās, ja vajadzēs, var mainīt, bet pagaidām jābūt skaidrībai un noteiktībai. Arī jāatklāj un jāparāda, kādēļ vairāk kā miljards mūsu naudas bija jāiegulda Pareksa glābšanā, kāds nodokļu maksātājam no tā labums un kādas ir nākotnes izredzes. Pagaidām tas viss vēl pārklāts ar partijisko interešu noslēpumainības plīvuri. Pareksa gadījums nenoliedzami stingri padziļināja mūsu bedri, kādam par to tak jāatbild? Un pats galvenais: ko darīsim ar saņemto naudu? Vai patiešām noēdīsim vai arī iegrūdīsim jau tā uzblīdušajos banku kapitāla kontos, no kuriem mūsu uzņēmējiem pagaidām nav nekāda labuma?Vēlreiz: jāatsakās no sīkpartiju interešu dominances valsts kopējo interešu vārdā, jāizveido vienkāršs un saprotams valsts pārvaldes modelis, jānodefinē mūsu ceļš ekonomiskās dzīves atjaunošanai. Respektīvi, jādod Latvijas sabiedrībai skaidri mērķi un jāveic atbilstošas, mērķtiecīgas darbības. Varbūt tad vēl savaldīsim dreifējošo kuģi, dosim tam virzienu. Ja nav jau par vēlu... Bet salāpīt pašreizējo partijisko sistēmu neizdosies. Ja to darīs, sistēma sagrūs kopā ar Latvijas valsti. Tiktāl nu esam nodzīvojuši.