Ekstrēmi dabā un politikā

Pie mums vēlēšanas. It kā jau viss pierasti un parasti – solījumi, pierunāšana. Un tomēr nē, arī te aiz pierastā reklāmas trokšņa vīd ekstrēmi risinājumi. Kādi?

Mēs cenšamies izkulties no krīzes, kuru izraisīja valdītāju nemākulība un savu interešu nostādīšana pāri valsts interesēm. Bīstams maisījums! Un eksplozija neizpalika, tā notika 2008.gada nogalē. Rezultātā esam Eiropas rekordisti bezdarba līmeņa un nacionālā kopprodukta krituma ziņā, strādīgie latvieši apdzīvo gandrīz vai pašu nabadzīgāko Eiropas valsti!

Pie šiem bēdīgajiem faktiem esam bijuši spiesti pierast, bet ar tiem nevar samierināties. Valdībai un  Saeimai t.s. „treknajos gados” bija jāprot vadīt valsti saprātīgi, veidojot vajadzīgās rezerves, saprotot, ka straujais kāpums beigsies, tam nav īsta pamata, būs grūtākas dienas. Vai igauņi no mēness nokrituši, vai? Viņu valdība to varēja, mūsu toreizējie vadītāji nevarēja un negribēja. Bezatbildības kalngals!

Un tomēr tie paši, kuri rīkojās bezatbildīgi, nu atkal ceļ galvas, grupējas, sit ar priekšķepām pie krūtīm, grib no jauna nokļūt pie varas. Ar kādu nolūku? Lai vēlreiz ievestu postā un nabadzībā? Ar kādām tiesībām? Tā ir galēja, pilnīgi ekstrēma bezkaunība. Valsts pārvaldes eksāmenu neizturējušām partijām un politiķiem būtu vismaz uz laiku jāpaiet pie malas, bet – nē! Dodiet mums atkal varu, naudu, tad mēs kļūsim vēl bagātāki, jūs vēl nabadzīgāki! Vai tiešām dosim viņiem šo varu?  

Ja nu nolemjam šiem nemākulīgajiem, mantkārīgajiem bāleliņiem varu tomēr nedot, tad turpat aiz stūra mums māj cita politiska apvienība, kura cieši draudzējas ar kaimiņvalsts spici. Šī apvienība mums apgalvo, ka no krīzes mūs varot izvilkt tikai Austrumi – t.i., Krievija. Pirmā mirklī šķiet pat pārliecinoši, bet tad sākas jautājumi. Vispirms: ar ko Krievijas nauda labāka par Eiropas Savienības naudu? Kādas tai priekšrocības? Jau pastāvīgi kāpjošās gāzes cenas, ko mums diktē, skaidri parāda, kādā veidā Krievija izmanto atkarību no tās resursiem. Ar naudu – t.i., iespējamiem aizdevumiem – nebūs ne par matu citādi. Vai gribam atkal nonākt pilnīgā atkarībā no kaimiņvalsts? Vai tas ir mums izdevīgi, vajadzīgi? Un, ja orientēsimies uz Krievijas tirgu, būsim pilnībā atkarīgi no šīs neprognozējamās valsts neparedzamajiem politiskās un saimnieciskās dzīves kāpumiem, kritumiem. Būsim padevīgi vasaļi? Trešā republika, ko gatavojas veidot Saskaņas centrs, nebūs valsts, par kuru stāvējām uz barikādēm. Ja šie vīri nonāks pie varas, viņi rīkosies ātri un nežēlīgi, lai realizētu savu draugu ieceres. Un piedraud mums – ja nebūs tā, kā viņi grib, „būs Biškeka” – t.i., asiņaini nemieri.  Tas vēlēšanu kampaņā jau ir kas jauns, pavisam nebijis un atklāti ekstrēms „piedāvājums”!

Tā nu mums priekšā ir divas galējas un patiesībā ļoti skaidras izvēles – ļaut valsti gremdēt tālāk tiem, kuri jau mūs ieveda bezdibenī vai arī stūri dot rokās austrumu virziena kapteiņiem. Ko izvēlēsimies?

Ir daudz cilvēku, kuri nevēlas ne vienu, ne otru, bet žēlojas, ka neesot par ko balsot. Tā nu nav tiesa, ir pieņemami piedāvājumi, godprātīgi cilvēki.

Mans padoms – neļaujieties reklāmai un gludajiem smaidiem! Vētījiet solījumus! Ja pirmajā vietā tiek minēts tas, kas mums tagad vajadzīgs visvairāk - darbs, ražošanas attīstība, veselība, izglītība, sociālais taisnīgums, un tiek parādīts, kā to reāli sasniegt, tad ir vērts padomāt. Un tad vēl arī palūkoties kandidātu sarakstos: lai nebūtu tādi, kas saistīti ar valsts izlaupīšanu, ar nemākulībām vai pat noziedzīgu rīcību. Īsi sakot – lai kandidāti būtu izglītoti, godprātīgi, nebūtu aizsēdējušies Saeimā vai kur citur. Ja atrodiet kādu, kurš nepatīkams vai šķiet aizdomīgs, svītrošana ir jūsu rokās! Visļaunākais ir izvēle spriežot pēc frizūrām, pakļaujoties aklām patikām vai nepatikām. Reizi četros gados jāsaņemas visiem pilsoņiem, jāveltī laiks un pūliņi izvēloties savas valsts nākotni. Jo sevišķi šoreiz, kad mūsu priekšā galējas izvēles, kuras ietekmēs Latviju ļoti būtiski.