Lielākā blēdība tika paslēpta, precīzāk, prasmīgi pasniegta kā krīzes seku likvidēšana. Lielākā nauda, kas īsā laika periodā ir uzkritusi Latvijai, ir starptautisko aizdevēju palīdzība krīzes seku likvidēšanai, kuras ēnā slēpjas jautājumi un neskaidrība, kas tuvojoties 2012.gadam, pamazāk sāk līst laukā un mulsināt Latvijas iedzīvotājus.
Kā parādu atdosim? Kāpēc turpinām aizņemties, ja iepriekš ņemtie līdzekļi vēl nav iztērēti? Šie ir jautājumi, kas liek man domāt, ka Latvija ir pārdota un šobrīd notiek nekas cits, kā darījuma kārtējā fāze, pēc kuras noslēguma mēs būsim spiesti pilnībā pakļauties sponsoriem; tikai tie vairs nebūs starptautiski fondi un organizācijas, tad mūsu īpašnieki būs privātās biznesa kompānijas, kuru palīdzība mums būs nepieciešama jau 2012.gadā.
Starptautiskie aizdevēji skaidri ir norādījuši, ka dod naudu uz laiku, lai mēs stabilizētu ekonomiku, un tad, augot mūsu stabilitātes rādītājiem, spētu pārkreditēt aizņēmumu. Pārkreditētāji ir privātās kompānijas, kas dod tā saucamo „dārgo naudu”. Dārgums slēpjas noteikumos un procentos.
Ja Starptautiskais Valūtas fonds un Eiropas komisija ir organizācijas ar it kā cēliem mērķiem un zināmu sabiedrisko labumu, kuras neatļautos nekrietni izrīkoties ar parādnieku, tad privātie aizdevēji ir krietni skarbāki un vienaldzīgāki. Naudu mēs dabūsim, bet procenti būs lielāki un noteikumus diktēs aizdevējs. Latvijai vien atliks domāt, kā izvilkt no maksājuma līdz maksājumam.
Jau šobrīd ir aizsākusies diskusija, kurā politiķi un ekonomikas eksperti izsakās par Latvijas parāda tālāko virzību. Versijas ir dažādas – ekonomisti saka, ka jābeidz ņemt naudu, kuru tāpat neizmantojam; politiķi galvo, ka viss ir kārtībā un viņiem ir vairāki rīcības plāni, kā problēmu risināt. Viens no šiem plāniem ir valstij piederošo lielo uzņēmumu pārdošana, šāda scenārija iespējamību ir apstiprinājis gan Repše, gan viņa labā roka Dombrovskis.
Viss jau būtu skaisti un vienkārši, ja valstij piederētu simtiem lielo uzņēmumu, kuriem nebūtu valstiski stratēģiskas nozīmes, un tie strādātu ar milzīgu peļņu. Tad miera labad mēs noandelētu kādu no šiem gigantiem un par iegūto naudu nokārtotu parādsaistības. Problēma ir tajā, ka Latvijā šādus uzņēmumus var saskaitīt uz abu roku pirkstiem, un tie ir vitāli svarīgi mūsu valsts ekonomiskajā dzīvē. Ir aprēķināts, ka pat, ja mēs pārdotu visus esošos lielos valsts uzņēmumus, ar to tāpat nepietiktu, lai atdotu parādu.
Skaidrs ir viens – ja līdz šim mums visiem kopā bija jāuztur vietējie oligarhi, zviedru bankas un Krievijas gāzes kompānija, tad tagad uz mūsu pleciem uzlēkuši arī Eiropas un ASV lielie baņķieri, kuriem šobrīd neiet viegli.
Iespējams, šī situācija ir liela un ārkārtīgi bēdīga sakritība, iespējams, arī vairāku mērķtiecīgu afēru kopums. Kā ir patiesībā, mēs neuzzināsim, vienīgi gribas, lai cilvēki saprot šīs situācijas nopietnību un to, ka kaut ko vēl var mainīt.
Vēl var nosargāt mūsu valstij piederošos uzņēmumus, kuru pārdošanai mūs jau lēnām sāk gatavot valdošo politiķu PR speciālisti.
Šogad vēlēsim Saeimu,- darot to atcerēsimies tos politiķus un partijas, kas 20 gadu laikā ir parūpējušās par to, ka šodien esam pārdoti. Un pat, ja tie ir atgriezušies, lai strādātu, pārgrupējušies jaunos veidojumos, ietērpušies ādas uzvalkos un sola vienotību visiem un visā, vērtēsim padarītos darbus, nevis priekšvēlēšanu solījumus.
Malda Kristovska, LSDSP Valdes locekle