Johans Valters ir viens no izcilākajiem latviešu gleznotājiem, kurš kopā ar J. Rozentālu un V. Purvīti 19. un 20 gs. mijā izveidoja Latvijas glezniecības skolas pamatus. Tēlnieks Teodors Zaļkalns augustu vērtēja J. Valtera daiļradi, dēvējot viņu par „smalkjūtīgāko koloristu un arī lielāko dzejnieku starp mūsu dzimtenes māksliniekiem".
J. Valtera glezniecība ir izteikti daudzpusīga, sākot no akadēmiskā reālisma, impresionisma, jūgendstila līdz pat vācu klasiskā ekspresionisma tradīcijai, radot augsta līmeņa darbus katrā no šiem stiliem. J. Valters savā daiļradē gleznoja ainavas, portretus, figurālas kompozīcijas, ļaujot pār stāstu dominēt noskaņas sajūtām. Vēlākajā Vācijas posmā mākslinieks pievēršas teātra, viesību, klusās dabas un aktu tematikai. Šajā laikā pastiprinājās mākslinieka krāsu, formu ekspresija un kontūru lietojums, abstrahējoties no dabas reālijām un naturālisma.
Johans Valters pirmās geznieciskās iemaņas apguva pie K. Vīsnera un J. Dēringa. J. Valters beidza Pēterburgas Mākslas akadēmiju ar diplomdarbu Jelgavas tirgus, kas patlaban apskatāms Latvijas Mākslas muzejā. Pēc akadēmijas beigšanas mākslinieks bija arī slavenā pulciņa Rūķis biedrs, veicinot latviskas mākslas veidošanos. J.Valters kopā ar V. Purvīti un citiem pēc studijām apceļoja Rietumeiropas mākslas centrus, gūstot iespaidu tālākajai mākslinieciskajai darbībai. Līdz 1906. gadam, kad J. Valters devās dzīvot uz Berlīni, viņš dzīvoja un gleznoja Jelgavā. Ar Vāciju tālāk saistījās visa J. Valtera dzīve. Tur viņš iekļuva vietējo mākslinieku un mākslas dzīves vidū, piedalījās izstādēs, vadīja studiju un rakstīja teorētiskus apcerējumus par mākslu.