Vācijas Vergangenheitsbewältigung likums centās rast samierināšanos VFR sabiedrībā ar nacisma rēgiem pēc Otrā Pasaules kara. 1993. gada maijā Itālijas premjers parakstīja mani pulite (tīrās rokas) nolīgumu cenšoties panākt samierināšanos starp valsti, korumpētiem politiķiem un mafijas pārstāvjiem. Pēc PSRS sabrukuma lustrācijas (attīrīšanās, grieķu valodā) likumi Austrumeiropā noteica, ka ar autoritāro režīmu sadarbojušies pilsoņi labprātīgi atzīstoties drošības iestādēs var iegūt jaunā režīma labvēlību. 1992.g. Marta Lāra (Laar) valdība Igaunijā pasludināja, ka tie Igaunijas pilsoņi, kuri labprātīgi atzīsies par sadarbību ar okupācijas režīma drošības iestādēm gūs iespēju strādāt valsts un pašvaldību iestādēs. 2002. g. 2. aprīlī Igaunijas oficiālajā laikrakstā (https://www.riigiteataja.ee/ert/act.jsp?id=248987) tika publicēts to Igaunijas pilsoņu saraksts, kuri bija labprātīgi ieradušies Igaunijas Drošības policijā. Arī Latvijas Saeima 1991.g. aizliedza PSKP, un 1993.g. politisko organizāciju likumā noteica aizliegumus publiskajā pārvaldē piedalīties okupācijas represīvā pārvaldes režīma dalībniekiem, un visbeidzot 1996.gada 22.augustā 6.Saeima pieņēma “Deklarāciju par Latvijas okupāciju”. Salīdzinot ar citām Austrumeiropas valstīm samierināšanās ar okupācijas režīmu Latvijā ir notikusi salīdzinoši veiksmīgi. Tomēr ir vairāki jautājumi, kuri ir palikuši neizdiskutēti, un kuri nepārtraukti uzpeld dienasgaismā sabiedrisko satricinājumu rezultātā. Latvijas Totalitāro seku Izmeklēšanas Centrs (http://vip.latnet.lv/lpra/izvertesanaskongress.htm) joprojām gaida informāciju no Krievijas Federācijas, līdz ar to visnotaļ ironiski samierināšanās Latvijas sabiedrībā ir atkarīga no Kremļa hierarhijas labvēlības.
Nav lietderīgi gaidīt šādu informāciju no bijušās okupācijas varas, jo neviens nevar garantēt, ka ar šo informāciju netiks manipulēts un vienlīdz nozīmīgs ir arī laika faktors. Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs darbojas salīdzinoši veiksmīgi, un tam būtu loģiski jāturpina bēdīgi slaveno “čekas maisu” izpēte. Tomēr, lai sekmīgi virzītos uz priekšu tik svarīgā jautājumā kā samierināšanās ar savu pagātni, Latvijas politiskā zieda vairākumam ir nepieciešama arī politiskā griba kritiski diskutēt par pagātnē notikušo.
Politiskā griba šodienas likumdevējam ir nepieciešama, lai atgūtu vēlētāju uzticību un šādi novērstu politisku margināļu atkārtotas prasības pēc stingrās rokas. Tikpat svarīgi ir sasniegt arī samierināšanos par pārejas laiku privatizācijas gaitas likumību. Lai ko arī AAA komandas locekļi (Aivars Lembergs, Andris Šķēle, Ainārs Šlesers) nevēlētos runāt par savu neizsīkstošo enerģiju un uzņēmējdarbības ķērienu personiskās bagātības vairošanā, tomēr tik mazā valstī kā Latvija iedzīvotāji AAA komandas locekļu sirdsšķīstumam netic. Arī no loģikas viedokļa nav nekāda pamata ticēt AAA-komandas dalībniekiem. Uzsverot, ka viņi ir tikai likuma paklausīgi Latvijas iedzīvotāju interešu aizstāvji, tad kāpēc par divu AAA komandas locekļu darbības likumību šaubās Latvijas tiesu vara? Nenogurstoši atkārtojot, ka viņi ir bijuši veiksmīgi uzņēmēji, diemžēl vismaz divi AAA komandas locekļi aizmirst piebilst par izredzēto pieeju nodokļu maksātāju naudas resursiem. Lai kā arī nebūtu, nebiju plānojies koncentrēties uz gaistošām materiālām vērtībām, bet gan uz samierināšanos sabiedrībā.
Latvijas neatkarības atgūšanas deklarāciju parakstījušajam un kriminālnoziegumos apsūdzētajam Ventspils mēram nu jau otrā valsts gadadiena jāsagaida divdomīgā situācijā. Savās nelaimēs viņš var vainot savu negausību un nelabojamo patmīlību. Tomēr tēvreize atkārto: “piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”. Lai arī utopiski, tomēr piedāvāju rast sabiedrisko samierināšanos ar A. Lemberga jau atklātajiem un vēl neatklātajiem nodarījumiem. Ieteiktu “atlaist Ventspils mēra parādus”, bet, lai nopelnītu parādu atlaišanu Ventspils mēram būtu ar savu neizsīkstošo enerģiju un personiskajiem līdzekļiem jāatbild par “Gaismas pils” (http://www.gaismaspils.lv/gp/index.php?m=start&s=start&l=lv) finansēšanu un būvniecību.